Vaļetovs: „Bet jūs nezodziet!”

Esmu pārvaldnieks, tāpēc bieži tieku kritizēts. Ja pretenzijas ir pamatotas, es labprāt tās uzzinu un cenšos strādāt labāk. Taču ik gadus nākas piedzīvot pārmetumus un nopēlumu, kas balstās uz fantastiskām baumām. Cilvēki lāgā nesaprot, kas notiek mājā, un pat godīgu pārvaldnieku neprot novērtēt pēc nopelniem.

„Tā strādāt, kā es, nevar”

Cilvēkam, kurš uzņēmies mājas pārvaldīšanu, vajadzīgs domājošu iedzīvotāju atbalsts. Mūsu mājā absolūtais vairākums ir pozitīvi domājoši cilvēki. Viņus vajag uzklausīt, lietas labā ar viņiem vajag aktīvi strādāt. Bet ir arī tādi, kas iestrēguši pagātnē, kas dzird un saprot tikai paši sevi.

Sen esmu sapratis, ka uz klačotājiem un kašķa meklētājiem nav ko apvainoties. Nācies dzirdēt tik daudz apvainojumu, ka esmu pieradis. Laika gaitā cilvēki ir iemācījušies manu darbu vērtēt nevis pēc baumām, bet gan rezultātiem. Lai nopelnītu labu reputāciju, vajadzīgi ilgi gadi.

Es pie sava amata neturos par katru cenu, saku cilvēkiem: „Ja jūs tā lemsiet, jebkurā dienā varu nolikt atslēgas uz galda”. Jo strādāt tā, kā es to daru, tagad vairs nevar. Es esmu pagātnes palieka. Mājas jāpārvalda jauniem un izglītotiem vadītājiem, bet viņi grib saņemt 500 latu lielu algu. Tādu naudu māja pārvaldniekam nevar maksāt. Tāpēc gribu pastāstīt, kas cik maksā parastā sērijveida daudzdzīvokļu mājā un cik grūti klājas pārvaldniekam, ja viņš vēlas strādāt pēc labākās sirdsapziņas.

Neeksistē vārds „nē”

Savu māju pārvaldu kopš 2005. gada. Par to, kādā skatā to pieņēmu, būtu ilgi un gari jāstāsta. Bet negribu to atcerēties, šermuļi iet pār miesu! Mēs šai laikā esam dzēsuši 9000 latu lielu parādu, 80 dzīvokļos virtuves šahtās nomainījuši caurules. 50 dzīvokļos ielikti jauni cauruļvadi tualetes šahtās. Nomainīti galvenie aukstā ūdens stāvvadi un kanalizācijas caurules pagrabā (līdz tam tur bridām gumijas zābakos), mainām karstā ūdens cirkulācijas stāvvadus, kuri ir pamatīgi aizauguši. Uzstādījām jaunus ventiļus apkures un ūdens stāvvadiem.

Kopumā septiņos gados esam nomainījuši vairāk nekā astoņus kilometrus cauruļu, četrās kāpņu telpās veikuši kosmētisko remontu. Četrās kāpņu telpās ieliktas jaunas durvis, vēl divās restaurētas. Renovēti divi siltummezgli. Uzstādīti divi jauni galvenie elektrosadales skapji. Pilnībā esam pārtaisījuši elektrisko apgaismojumu kāpņu telpās un pagrabā, uzstādījuši gaismas sensorus, tādējādi ietaupot koplietošanas elektroenerģiju. Kapitāli izremontējām jumtu 350 kvadrātmetru platībā, uzklājot divas materiāla kārtas.

Tajos pašos septiņos gados esam sakārtojuši zaļo zonu ap māju 5000 kvadrātmetru platībā, ierīkojuši celiņus, par kooperatīva naudu stādām puķes, pļaujam zāli un apgriežam krūmus. Visas mājas piektā stāva līmenī ir aizdarītas paneļu šuves, citos stāvos – pēc vajadzības. Esam pagrabā ierīkojuši pat savu sapulču zāli ar 80 vietām.

Pie visām ieejām uzstādītas margas, nolikti atkritumu spaiņi. Esam ierīkojuši stāvvietu automašīnām. Daudz nervu pabojāja galvenais atkritumu konteiners. Atvedām un izkaisījām melnzemi, piekrāsojām ieejas kāpņu telpās, balkonu fasādes – tur, kur dzīvokļu īpašnieki to vēlējās.

Un – uzmanību! – visus remontam nepieciešamos materiālus iedzīvotājiem kooperatīvs dod par brīvu, iegādājoties tos par apsaimniekošanas naudu. Attiecībā pret manas mājas iemītniekiem vispār neeksistē vārds „nē”, jebkurus kopējos darbarīkus viņi var lietot bez maksas.

Strādāt par 100 latiem

Viens otrs interesējas, kā var tik īsā laikā tik daudz padarīt. Es cilvēkiem skaidroju: „Bet jūs nezodziet, tad viss būs! Ja zog, tad nav līdzekļu, par ko darbus veikt!” Galvenais, lai pārvaldnieks redzētu mājas nākotni, lai viņam būtu plāns, lai viņš nebaidītos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

Mūsu mājas iedzīvotāji par apsaimniekošanu un remontu maksā tikai 27,5 santīmus par dzīvojamās platības kvadrātmetru. Parēķināsim: mājā ir 84 dzīvokļi, sešas sekcijas. Par mājas līdzekļiem mēs algojam šādu personālu: pārvaldnieks – 108 lati uz rokas (160 uz papīra), grāmatvedis – 80 latu (120), santehniķis – 130 (180), sētniece, viņa arī apkopēja – 73 lati (110). Grūti par šādu algu izdzīvot – maksāt par dzīvokli, uzturēt ģimeni ar bērniem, tāpēc visiem kooperatīva darbiniekiem nepieciešama papildu peļņa. Bet es sevi uzskatu par savas mājas patriotu, tāpēc cenšos uzkrājumus ieguldīt remontā, nevis darbinieku algās. Taču pat šādos apstākļos mājā ir un paliek neapmierinātie.

Turpināšu par mūsu grāmatvedību. Mēnesī kancelejas precēm kooperatīvā atvēlēti 10 latu. Iepriekšējos gados izlietojām tikai pusi no šā finansējuma, bet pērn iedrošinājos mūsu sapulču zālei pagrabā nopirkt modernu tāfeli (lai vieglāk būtu iedzīvotājiem izskaidrot situāciju mājā) un iztērēju uz kancelejas precēm ietaupīto naudu – 207 latus. Sabiedriskā transporta biļetēm darbiniekiem paredzēti seši lati mēnesī, bet pagājušajā sezonā mēs pamatota iemesla dēļ iedrošinājāmies plānoto 72 latu vietā transportam izlietot 111 latus. Diemžēl pat tas iedzīvotājus sadusmoja.

Tā mēs turpinām strādāt spartiskos apstākļos. Piemēram, nevienam no vadības un darbiniekiem nepienākas maksa par telefonsarunām, par datoru, darba tērpiem, sīkām remonta detaļām. Skrūves un naglas dažkārt nesam no savām mājām Es lietoju personisko automašīnu. Ja ar darbu saistītos izdevumus salīdzina ar algu, iznāk, ka es vēl piemaksāju par darbu kooperatīvā. Cilvēki to zina, uzslavē, bet no tā vieglāk nekļūst. Galvenais kooperatīva izdevumu postenis ir dažādi remonta darbi un materiālu iegāde. Tam mums paliek 4760 latu gadā. Jebkurš darbs, ja vien iespējams, vispirms tiek piedāvāts pašiem mājas iedzīvotājiem. Taču ar mūsu uzkrājumiem tā īsti neatspersies! Toties visi rēķini par mājai sniegtajiem pakalpojumiem ir samaksāti, parādā neesam ne santīma.

Ekskursijas uz pagrabu

Vēl viens stingrs princips manā darbā ir atklātums. Man nav noslēpumu no iedzīvotājiem. Jautājumus par kooperatīva valdes darbību, statūtiem un lielākajiem darbiem mēs apspriežam kopsapulcēs. Mūsu māja ir vienīgā visā pilsētā, kur kooperatīva biedri saņem sīku gada pārskatu un tāmi. Ne jau kaut kādu kleķerējumu, kā daudzviet citur, kur nauda vienkārši tiek norakstīta, bet gan mājas finanšu detalizētu aprakstu uz 15–20 lappusēm.

Pārskats tiek izsniegts nedēļu pirms sapulces, lai cilvēki mājās mierīgi varētu visu izanalizēt, apspriest ģimenē. Šāds pārskats efektīvi iedarbojas uz klačotājiem un fantazētājiem – viņiem gluži vienkārši vairs nav ko teikt. Pieredze māca, ka skaitļu nolasīšana sapulces laikā neko nedod, cilvēki nespēj tik ātri tajos orientēties. Tāda veida informēšana galvu vien jauc. Sākas klaigāšana un spiegšana. Kā lai tādā situācijā pieņem pareizus lēmumus? Tāpēc arī ieviesām sīkus pārskatus. Palīdz!

Uz visiem iedzīvotāju jautājumiem atbildu jebkurā laikā un jebkurā vietā. Tos, kuri vēlas, vedu uz pagrabu (dažus pat ar varu). Rādu un stāstu, kā darbojas mājas sirds – SILTUMMEZGLS, skaidroju siltumenerģijas patēriņa skaitītāju un elektronikas darbības principus.

Ja mājā visiem mana rīcība ir saprotama un viss darbojas nevainojami, cilvēkiem nerodas pretenzijas. To nodrošināt ir mūsu komandas galvenais uzdevums, ja tas izpildīts, varam gulēt mierīgi. Mājas iemītniekus taču neinteresē, kas kuru darbu ir veicis, kad un kāpēc. Tā ir mūsu problēma. Pārvaldniekam viss jau iepriekš jāparedz un jāizdara, pirms notikusi kāda avārija.

Taisnīgums ne visiem patīk

Man tagad nebūtu kauns aiziet pensijā, esmu paspējis daudz paveikt visās mājās, ko aprūpēju. Es netiecos pēc varas, vienkārši gribēju visiem palīdzēt. Atskatoties atpakaļ, pats esmu pārsteigts, cik daudz izdevies paveikt ikvienā daudzstāvu namā. Un brīnos, kāpēc tas viss netika darīts agrāk (lai gan atbildi pats lieliski zinu).

Kad kādā mājā uzrodas aktīvisti, kas patiesi vēlas mainīt savu dzīvi, viņi nāk pie manis pēc padoma, nāk aprunāties. Bet viņi nesaprot, kas viņus gaida nākotnē. Cilvēki nebūs viņiem pateicīgi! Labam pārvaldniekam jāievieš kārtība mājā, jānosaka taisnīgi maksājumi, bet daudziem ir grūti dzīvot taisnīgi un pēc noteikumiem.

Līdzēt var tikai dzīvokļu īpašnieku izglītošana. Vispār uzskatu, ka zināšanas par dzīvošanu mājā, komunikācijām un siltumapgādes sistēmu, jaunajām tehnoloģijām un  tarifiem jāiegūst jau skolā. Skolu beidzējiem jābūt gataviem sastapties ar sadzīves problēmām. Bet šobrīd dzīvokļu īpašnieku vidē zeļ un plaukst pilnīgs analfabētisms šajos jautājumos, un tas ir pamats baumām un fantāzijām.