Ūdens nebūs!

Maija beigās Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas sēdē skatīja jautājumu par pašvaldībai piederošo māju pieslēgšanu centralizētajai ūdensvada un kanalizācijas sistēmai. Atklājās, ka Rīgā, kas sevi pozicionē kā modernu pilsētu, vairāk nekā 600 dzīvojamo māju nesaņem centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus. Tūkstošiem ģimeņu ir spiestas izmantot pilsētas ūdens pumpjus un netīro ūdeni liet atejas bedrēs. Turklāt ar katru gadu Rīgas dome piešķir aizvien mazāk līdzekļu ērtību nodrošināšanai šādos mājokļos.

Plānā viss ir skaisti

Mājokļu un vides komiteja uzdeva Mājokļu un vides departamentam sagatavot sīku informāciju par notiekošo. Lūk, ko šonedēļ pavēstīja departamenta direktors Anatolijs Aleksejenko:

– Saskaņā ar Finanšu departamenta lēmumu pašvaldības mājas iespējams pieslēgt ūdensapgādei un kanalizācijai, izmantojot pilsētas investīciju programmas līdzekļus. Viena no Rīgas attīstības plāna prioritātēm 2006.–2008. gadā patiešām ir pilsētas ūdensapgādes sistēmas paplašināšana. Komunikācijas jāsakārto atbilstoši ES direktīvām.

Izdarīt pa prātam Eiropas Savienībai un saviem iedzīvotājiem Rīga var tikai vienā veidā: uzlabojot tīklu tehnisko stāvokli un paplašinot ūdensapgādes sistēmu, lai pakalpojumu nodrošinātu visiem rīdziniekiem bez izņēmuma. Bet līdz tam, kā paši saprotat, vēl ir ļoti tālu...

Veselībai bīstamas „ērtības”

Pašvaldības uzņēmums Rīgas ūdens kopš 2005. gada pārbūvē savus tīklus. Šim nolūkam piešķirts prāvs finansējums no Eiropas Kohēzijas fonda. Rekonstrukcijas mērķis ir nodrošināt ar normālu ūdeni iespējami vairāk pilsētnieku.

Kāpēc tad Rīgai (tavu postu!) neizdodas likvidēt pumpjus un atejas bedres?

– Mūsu departaments pastāvīgi ir saņēmis līdzekļus no pilsētas budžeta māju pieslēgšanai ūdensvadam un kanalizācijai, – stāsta Anatolijs Aleksejenko. – Piesaistot investīciju programmas līdzekļus, 2008. gadā izdevās pakalpojumus nodrošināt trīsdesmit divām mājām, 2009. gadā – divdesmit vienai. 2010. gadā palīdzību saņēma divpadsmit dzīvojamās mājas, bet pērn vairs tikai deviņas.

Tostarp ir zināms, ka 2010. gada aprīlī nekādas ūdens vai kanalizācijas pazīmes nebija vērojamas pašvaldībai piederošās 638 mājās. Šo māju iemītniekiem nav pieejams kvalitatīvs aukstā ūdens piegādes pakalpojums. Lokālās ūdens ņemšanas vietas neatbilst pašām elementārākajām sanitārajām normām. Šajās mājās joprojām ir vietējās kanalizācijas sistēmas ar atejas bedrēm, iedzīvotāji maksā lielu naudu par asenizāciju. Piedevām tamlīdzīgas „ērtības” piesārņo apkārtējo vidi un var kļūt par bīstamu infekciju perēkļiem.

Rīgas ūdens mazgā rokas

Tātad pirmā un galvenā problēma ir tā, ka, gadiem ritot, Rīgas domei atliek arvien mazāk naudas ūdensvada sistēmas attīstības programmai. Un izrādās, ka pilsētai nav ne tikai naudas, bet arī normālas normatīvu bāzes.

– Pēc denacionalizācijas un privatizācijas procesa pabeigšanas Rīgā par problēmu kļuva iekškvartālu tīklu apsaimniekošana, – teikts Anatolija Aleksejenko ziņojumā deputātiem. – Nelaime tā, ka šie ūdensvada un kanalizācijas tīkli nebija Rīgas ūdens bilancē un faktiski palika bez uzraudzības.

Atbilstoši Rīgas domes saistošajiem noteikumiem Nr. 39 „Rīgas ūdensvada un kanalizācijas tīklu un būvju ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības noteikumi” SIA Rīgas ūdens uzņemas apkalpot tikai tos ūdensvadus, kas ir uzņēmuma bilancē. Līdz privatizācijai viss bija skaidrs – iekškvartālu tīklus lietoja un apsaimniekoja namu pārvaldes. Kad mājas savā īpašumā pārņēma iedzīvotāji, pagalmos esošie ūdensvada posmi palika bez saimnieka.

Saskaņā ar likumu iedzīvotājiem tagad jārūpējas tikai par cauruļvadiem, kas atrodas mājai piegulošajā teritorijā un ir viņu īpašums. Bet Rīgā ir neskaitāmi daudz ūdensvada posmu, kas nodrošina ūdens piegādi vienlaikus divām trim mājām. Tie nevienam nepieder, tātad, ja šādā ūdensvada posmā notiek avārija, tā ir katastrofa! Apkārtējo māju iedzīvotāji nespēj vienoties par to, kam jāremontē plīsusī caurule, bet ūdens pa to laiku izplūst zemē. Arī namu pārvalžu darbinieki rausta plecus: bez iedzīvotāju rīkojuma viņiem nav tiesību remontam izmantot mājas līdzekļus.

80 kilometru bezsaimnieka cauruļvadu

Rīgas ūdens vārda tiešā nozīmē mazgā rokas, nevēloties noņemties ar nevienam nepiederošo ūdensvadu uzturēšanu. Līdzekļu uzņēmumam pietiek tikai maģistrālajiem cauruļvadiem, bet pārņemt starp vairākām mājām esošās pagalmu komunikācijas tādā stāvoklī, kādā tās šobrīd atrodas, ūdensapgādes uzņēmums kategoriski atsakās. Tādā gadījumā uzņēmumam nāktos ieguldīt miljoniem latu ūdensvada tīrīšanā, remontā un pat pārbūvē.

2008. gadā izpilddirekcija sarēķināja, cik daudz Rīgā ir tādu bezsaimnieka tīklu. Izrādās, ka daudz: 22 kilometri iekškvartālu ūdensvadu un vairāk nekā 60 kilometru kanalizācijas cauruļu. Lai šo saimniecību sakārtotu un nodotu Rīgas ūdens bilancē, kādam vajadzētu šķirties no diviem miljoniem latu.

Kas būtu gatavs ieguldīt tādus līdzekļus? Ne jau daudzdzīvokļu māju iemītnieki, kuriem par svešām caurulēm vispār nav nekādas intereses. Un arī ne Rīgas dome, kurai, kā nupat jau noskaidrojām, nav naudas pat vissteidzamākajam darbam – māju pieslēgšanai centrālajai ūdensapgādei.

Vajadzīgi jauni noteikumi un nauda

Mājokļu un vides departaments piedāvā Rīgas domei abu problēmu risinājumu.

– Tā kā šobrīd Rīgas ūdens apkalpo tikai uzņēmuma bilancē esošos tīklus, nepieciešams izdarīt grozījumus Rīgas domes noteikumos Nr. 39, – uzskata Anatolijs Aleksejenko, – tādējādi nosakot jaunas atbildības robežas par iekškvartālu ūdensvadu apkopi un remontu.

Tāpat arī pēc departamenta speciālistu domām pašvaldībai vajadzētu pārskatīt finansējumu tīklu savešanai kārtībā. Turklāt galvaspilsētā ir ne mazums iekškvartālu ūdensvada posmu, kurus varētu nodot uzņēmumam Rīgas ūdens bez papildu investīcijām un renovācijas – lai tik apsaimnieko!

Starp citu, visi šie pasākumi paredzēti Rīgas domes un uzņēmuma Rīgas ūdens 2009. gadā noslēgtajā līgumā. Līguma 2.4. punktā teikts, ka pilsētas ūdensapgādes uzņēmuma pienākums ir uzturēt un atjaunot infrastruktūru, kas nepieciešama pilsētnieku apgādei ar ūdeni. Uzņēmuma pienākums ir nodrošināt Rīgai normatīvajiem aktiem atbilstošas kvalitātes pakalpojumus.

Šobrīd līgums darbojas vāji, bieži vien ap avārijas stāvoklī esošām caurulēm mūsu pagalmos sākas riņķa dancis – neviens nezina, kam prasīt naudu par remontu. Sakarā ar to izveidota darba grupa Rīgas pašvaldības noteikumu Nr. 39 pārskatīšanai. Tai jānosaka, kas un kā uzraudzīs iekškvartālu tīklus.

2012. gadā palīdzēs trim mājām

Departamenta speciālistu ziņojums beidzās uz pārāk pozitīvas nots: Rīgā 600 māju ir un paliek bez ūdensapgādes, vecās caurules pagalmos ir tādā stāvoklī, ka teju iespējamas masveida avārijas, toties nesteidzīgi tiek strādāts pie jauniem Rīgas domes noteikumiem, kuri (kaut kad!) glābs mūs no haosa.

Mēs nolēmām salikt punktus uz i un uzdevām mājokļu un vides departamenta direktoram Anatolijam Aleksejenko dažus konkrētus jautājumus.

– Kāds bija jūsu ūdens ziņojuma mērķis?

– Mēs informējām pašvaldības deputātus par visām Rīgas mājām, kurām nepieciešama palīdzība ūdens un kanalizācijas pieslēgšanā. Vēlamies, lai politiķi izteiktu savu viedokli un noteiktu prioritātes.

– Kādu risinājumu gaidāt?

– Deputātiem jāpasaka, kādus darbus mēs veiksim vispirmām kārtām. Piemēram, vispirms pievienosim mājas tikai centrālajai ūdensapgādei un pēc tam pievērsīsimies kanalizācijai, vai arī darīsim visus darbus vienlaikus.

– Cik daudz naudas māju pieslēgšanai jūs plānojat saņemt, lemjot par grozījumiem Rīgas budžetā?

– Ceram uz 70 tūkstošiem latu, kas nepieciešami ūdens un kanalizācijas pieslēgšanai trim mājām Šampētera ielā. Tur izveidojusies ļoti bīstama situācija: 56 dzīvokļiem ūdens pievadīts bez projekta. Tas var izraisīt hepatīta uzliesmojumu, tāpēc mums jārīkojas ātri un enerģiski.

– Kāpēc pēdējo četru gadu laikā finansējums ūdensvada un kanalizācijas tīkla paplašināšanai Rīgā samazināts četrkārtīgi?

– 2008. gadā mēs tiešām pakalpojumus pieslēdzām 31 mājai, bet 2012. gadā ceram rekonstruēt tikai trīs. Neko nepadarīsi: pašvaldības prioritāte joprojām ir pabalstu izmaksa maznodrošinātajiem. Piedevām Rīgas budžets sešos gados samazinājies par vienu trešdaļu, arī ar to ir jārēķinās.

Cerēsim, ka, apsprieduši jautājumu komitejā, Rīgas domes deputāti tomēr apzināsies nelaimes mērogu. Ja domei Nila Ušakova vadībā līdz šā sasaukuma beigām izdotos atrisināt samilzušo problēmu, tas būtu labākais tās darba novērtējums.

Turklāt nedrīkst aizmirst, ka 2014. gadā Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Labi gan mēs izskatīsimies augstākajā sabiedrībā ar tik daudzām atejas bedrēm!