Viss kas jāzin par savu māju!

Darīsim KOPĀ!

Labi kaimiņi... Nemēdz būt

„Šodien kaimiņu puika klausās mūziku. Labi klausās, ar vērienu. Glāžu ritmisko šķindoņu manā virtuves plauktā pavada sitamie instrumenti... Manī vēl mājo cerības stariņš, ka kuru katru brīdi atgriezīsies vecāki un mājā iestāsies klusums. Atkal sāks dziedāt putniņi aiz loga. Tie, kas izdzīvojuši pēc nesamērīgās zemo frekvenču devas.

Mēs visi šajā dzīvē esam kādam kaimiņi. Blakus dzīvokļa, vasarnīcas kaimiņi, kaimiņi skolas solā vai autobusā. Vēl pavisam nesen vārdam „kaimiņš” nebija negatīvas pieskaņas. Atcerieties komunālo dzīvokli, kaimiņu vecmāmiņu, kas jūs pabaroja, kamēr vecāki bija darbā, prieku un bēdu reizēs klātos kopīgos galdus, bēdīgi slaveno domino.

Varbūt cilvēki bija citādi, labāki, sirsnīgāki? Diez vai. Mana ģimene ir mētāta pa dažādiem dzīvokļiem, esmu redzējusi daudz dažādu kaimiņu. Viņu vidū bijuši gan žūpas, gan sievietes, kas karas kaklā kaimiņu vīriem, gan tenku vāceles. Un tomēr kaimiņš nozīmēja kaut ko tuvu. Nelaimes reizē pirmie palīgā steidza tieši kaimiņi.

Kāpēc tagad viss tā mainījies? Kāpēc lielākā daļa cilvēku, dzirdot vārdu „kaimiņš”, griež zobus? Kas tai brīdī nāk atmiņā? Annastantes pīrādziņi, visos darbos izveicīgais Pēteronkulis, sirdsdraudzene no blakus dzīvokļa, vai, gluži pretēji, nakts kautiņi virs galvas, applūdinātie griesti, mūždien gaudojošais kaimiņu suns, remonta duna līdz diviem naktī, histēriskā apakšstāva iemītniece, kas pieprasīja, lai jūs pa dzīvokli staigātu tikai basām kājām un tikai līdz desmitiem vakarā? Es personiski atceros mū-zi-ku, visu žanru, visu veidu un visu skaļuma līmeņu mūziku, sākot no skolnieciskā do-re-mi uz klavierēm un beidzot ar augsti profesionālo „Rammstein”, kas ar varenu spēku gāžas no superjaudīgām skandām.

Bet varbūt vaina ir vienaldzībā? Mēs esam kļuvuši daudz vienaldzīgāki pret svešām problēmām, mazāk rēķināmies ar citu interesēm, augstu vērtējot savu neatkarību no apkārtējiem. Un, no otras puses, aizvien vairāk ciešam no vienaldzīgas attieksmes pret mums pašiem.

Kaimiņi mēdz būt dažādi: labi un ļauni, tuvi un bīstami, turīgi un sociāli neaizsargāti, klusi un trokšņaini. Glancētie žurnāli un internets ir bāztin piebāzti ar padomiem, kā turēt kaimiņus pienācīgā attālumā un nepieļaut, ka viņi kļūst par draugiem, ar aprakstiem, kādus sarežģījumus var radīt pārāk tuvas kaimiņattiecības. Tas viss tā ir.

Ja jūs uzskata par labu kaimiņieni, jums var paprasīt aizdot naudu, nelaikā ieskriet pēc sāls, atvaļinājuma laikā atstāt dzīvokļa atslēgas, lai jūs aplaistītu puķes, un palūgt atvest no veikala kādu smagu mantu.

Tas jūs tracina? Bet tad nežēlojieties, ka kaimiņi jūs neievēro, ka sparīgi noraida visus jūsu lūgumus neklaudzināt, nezāģēt, neskraidīt, netrokšņot, neliet ūdeni uz galvas. Viņi taču ir tikpat neatkarīgi no jums, kā jūs no viņiem. Un jūs viņiem vairs neesat cilvēks ar vārdu un uzvārdu, jūs esat tikai kaimiņš.

Savstarpēja cieņa ir īstu kaimiņattiecību pamatu pamats. It kā vienkārši. Bet vai visiem sanāk?”

Marija

Numuru arhīvs: spied un lasi!