Nama Brīvības ielā 362 iemītnieki atraduši risinājumu mūžsenajai problēmai, kas nomocījusi jau vairākas rīdzinieku paaudzes: kā ātri un lēti salabot ceļa segumu pagalmā. Lai gan pašvaldība īsteno iekškvartālu ceļu remonta programmu, bīstamu bedru galvaspilsētā vēl ir atliku likām. Uz ceļa pie mājas Brīvības ielā arī līdz pērnajam gadam vīdēja gandrīz pusmetru dziļas bedres, bet tagad tas ir pavisam līdzens.
Namu pārvaldes versija
Par namu Brīvības ielā 362 jau divus gadus rūpējas AS Rīgas namu apsaimniekotājs. Uzņēmuma galvenā inženiere Viktorija Kurajeva iedzīvotāju piedzīvojumus apraksta šādi:
– Šī māja izceļas ar to, ka tajā ir dzīvokļu īpašnieki, kas ar sirdi un dvēseli ir ieinteresēti mājas labiekārtošanā. Bet problēmu tur netrūkst: lai gan māja ir pajauna, būvēta tikai 1994. gadā, tās stāvoklis ir visnotaļ bēdīgs. Vai nu projekts bijis neveiksmīgs, vai arī būvnieki strādājuši pa roku galam.
Kad iedzīvotāji, balsojot kopsapulcē, izvēlējās mājas apsaimniekošanu uzticēt mums, vispirmām kārtām viņi pieprasīja salabot ceļu: „Pagalms ir drausmīgā stāvoklī, noasfaltējiet!” Jūs jau saprotat, ka asfalta uzklāšana maksā daudzus tūkstošus eiro, bet tādas naudas īpašniekiem nebija. Piedevām vēl īstā prioritāte no tehniskā viedokļa bija nevis ceļš, bet gan jumta remonts.
Un tad pirms gada dzīvokli mājā nopirka Oskars Melecis. Paskatījies uz bedrēm un peļķēm pagalmā, viņš sāka apstaigāt dzīvokļus, vācot parakstus par remontu. Viņš arī izdomāja demokrātisku veidu, kā likvidēt bedres, – ieteica piebraucamos ceļus nobērt ar šķembām.
Iedzīvotāji par šķembām parakstījās pagājušā gada vasarā, bet tikai ar nosacījumu, ka par ceļu viņi norēķināsies ne uzreiz, bet triju mēnešu laikā, un kopējie izdevumi par segumu nedrīkst pārsniegt 25 latus uz dzīvokl. Ja klāj asfaltu, tad par tādu naudu nevar sakopt pat mazu pagalma gabaliņu!
Pēc tam Oskars apstaigāja komercfirmas, kuras bija aizņēmušas tā dēvētās ratiņu telpas un pirmā stāva telpas, un piedāvāja tām piedalīties šķembu iegādē: „Jūs taču paši katru dienu braucat pa šo ceļu, un klienti pie jums iegriežas, līdz ceļiem stigdami bedrēs!” Vairākas firmas bija ar mieru remontā ieguldīt simt līdz divsimt latu, tā samazinot maksu mājas iemītniekiem. Padomājiet tik, cik daudz savas mājas labā var izdarīt viens aktīvs cilvēks!
Kopējais rēķins par šķembām un greideri bija 1700 latu. Pateicoties kaimiņfirmu līdzfinansējumam, katram 70 dzīvokļu mājas īpašniekam ceļa remonts izmaksāja tikai 18 latus. Jaunais segums tika uzklāts gan iebraucamajam ceļam, gan pagalmā, gan mašīnu stāvlaukumā. Šķiet, kā gan varēja ienākt prātā klāt šķembas gandrīz vai pilsētas centrā? Bet jāteic, ka risinājums ir veiksmīgs. Jā, sētniekam ir grūtāk savākt gružus, nav jau gluds asfalts, toties automašīnu īpašnieki priecājas: labāk vienu reizi samaksāt 18 latus, nekā katru mēnesi labot bedrēs sadauzīto mašīnu. Kad cilvēki uzzināja, ka asfaltēšana maksātu piecas un pat desmit reizes dārgāk, nekāds asfalts viņiem vairs nebija vajadzīgs.
Par māju Brīvības ielā 362 varētu vēl daudz stāstīt. Piemēram, drīz pēc pāriešanas Rīgas namu apsaimniekotāja paspārnē iedzīvotāji nobalsoja par jumta remontu. Namu pārvalde izrādīja pretimnākšanu un darbu paveica avansā. Tagad cilvēki mierīgi atmaksā aizdevumu – pa 18 centiem par dzīvojamās platības kvadrātmetru mēnesī. Parādu viņi samaksās gada laikā, jo jumts jau nemaksāja nekādu nieka naudu, bija jārēķinās ar 7500 latiem.
Bet darbīgais Oskars nesen atkal mūs pārsteidza. Rudenī viņš ieradās namu pārvaldē ar fotogrāfijām: „Saprotu, ka mājā jau tā tiek veikti dažādi remonta darbi, bet tagad es pats gribētu pielikt roku un aizkrāsot grafiti uz fasādes”. Problēma bija tā, ka apzīmētā fasāde pavērsta tieši pret Brīvības ielu. Mēs ļoti piesardzīgi saskaņojām darbus – ar nosacījumu, ka Oskars sienu nokrāsos atbilstošā bēša krāsā. Bažas izrādījās veltīgas, Oskars lieliski pieskaņoja toņus, tagad māja izskatās kā jauna.
Vēl tikai jāpiebilst, ka Oskars par darbu naudu neprasīja. Jau vēlāk pie mums vērsās mājas valde, cilvēki paši lūdza izrakstīt viņiem kaut nelielu rēķinu, lai Oskaram kompensētu vismaz krāsas cenu. Mājai tas izmaksāja tikai 57 latus. Atlīdzība bija tīri simboliska, bet vajadzēja taču kaut kā pateikties nesavtīgajam īpašniekam!
Namu pārvaldei ir patīkami sadarboties ar cilvēkiem, kuri zina, ko grib, un ir gatavi veltīt pūles mājas labiekārtošanai. Brīvības ielas mājas piemērs rāda, ka galvenais ir pašu īpašnieku vēlēšanās kaut ko mainīt.
Iedzīvotāju versija
Par to, kā mainās māja, ja tajā uzrodas ieinteresēti un enerģiski cilvēki, stāsta mājas Brīvības ielā 362 valdes priekšsēdētājs Juris Stahovskis:
– Mūsu māja tika būvēta rūpnīcas „Alfa” darbiniekiem, vēl tagad tajā dzīvo daudzi uzņēmuma bijušie darbinieki vai viņu bērni. Samērā ilgi daudzstāvu namu apsaimniekoja neliela privātā namu pārvalde. Pirms dažiem gadiem pārcēlos šurp no Juglas un uzreiz sāku uzdot pārvaldniekam jautājumus par remontu, bet atbilde vienmēr bija viena un tā pati: ”Nav naudas!”
Mājā, kur dzīvoju iepriekš, iemītnieki paši nodarbojās ar apsaimniekošanu, un es zināju, ka viss ir atkarīgs no pašiem dzīvokļu īpašniekiem. Ar entuziasmu ķēros pie lietas, mēģināju noskaidrot, kāpēc nekas netiek darīts ar izdangāto ceļu, kāpēc jumts tek, kāpēc bedrē pie mājas pamatiem krājas atkritumi. Aprunājies ar iedzīvotājiem, sapratu, ka daudzi ir neapmierināti. Tad arī sākām domāt par pāriešanu pie cita apsaimniekotāja. Sākumā iecerējām pašvaldības uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks, bet pēc tam parēķinājām, ka brīvāk ar mājas līdzekļiem varēsim rīkoties sadarbībā ar privātuzņēmumu un izvēlējāmies Rīgas namu apsaimniekotāju.
Divos gados sadarbībā ar jauno apsaimniekotāju daudz esam varējuši izdarīt: salabojām jumtu, atvērām otras izejas no kāpņu telpām, kuras līdz tam stāvēja aiznaglotas, divām ārdurvīm uzstādījām elektroniskās slēdzenes ar čipa atslēgām. Mūsu kāpnēs kaimiņš gandrīz vai par savu naudu ierīkoja sensora apgaismojumu. Liela noņemšanās iznāca ar caurulēm, kuras vietām v;arda tiešā nozīmē bija iekārtas virvēs. Atradām santehniķus, tēvu un dēlu, kuri dienām sēdēja pagrabā un mudžināja vaļā sējumus. Tad arī izdevās nomainīt aptuveni 30 procentus veco cauruļu. Plānojam turpināt komunikāciju remontu, nosiltināt mājai trīs ārsienas un savest kārtībā fasādi (māja tiešām ir uzprojektēta neveiksmīgi – lietus laikā ūdens no balkoniem tek iekšā dzīvokļos).
Tagad aptuveni 60 procenti dzīvokļu īpašnieku iestājas par mājas labiekārtošanu, pārējie 40 procenti nogaida un reizēm pat skaļi izlamā aktīvistus. Vecās kundzītes negribēja dot naudu ceļa remontam, viņām tāpat esot labi. Vajadzēja pārliecināt, ka īpašums mums ir kopīgs, tāpēc jāpakļaujas iedzīvotāju sapulcēs pieņemtajiem lēmumiem.
Kad mani ievēlēja par mājas valdes priekšsēdētāju, sāku apstaigāt dzīvokļus, aprunāties ar kaimiņiem. Pārliecinājos, ka ne visi ir apmierināti ar to, ka kaut kas tiek darīts mājas labā. Es parasti strīdos neielaižos, vien saku: jums ir izvēles brīvība, varat neparakstīt lēmumu par kārtējo iecerēto remontu. Ja cilvēki vēlas, lai caurules pagrabā karātos striķos, lai tā būtu. Viena kaimiņiene mani nosauca par zagli, skandināja, ka es vedot uz māju pazīstamus strādniekus, pat uzrakstīja iesniegumu policijai. Sākumā par tādām lietām nervozēju, nu vairs neņemu pie sirds.
Kad mūsu mājā sāka dzīvot Oskars, arī viņš labprāt iesaistījās darbā, bet, kad apdedzinājās, vācot parakstus par ceļa remontu, nedaudz noplaka. Grūti pieņemt to, ka par labiem darbiem tevi nogāna. Tomēr, kad ceļš bija savests kārtībā, Oskars atnāca pie manis ar ideju aizkrāsot grafiti.
Būtībā viss sākās ar to, ka grafiti uz savas sienas aizkrāsoja viena no mūsu mājā mītošajām firmām. Izskatījās ļoti glīti. Tad Oskars ieminējās, ka mēs varētu apstaigāt dzīvokļus un palūgt cilvēkus samest naudiņu krāsai un instrumentiem, bet sienu nokrāsot paši. Sacīts – darīts. Manās kāpnēs naudu iedeva 15 dzīvokļu saimnieki, bet bija arī tādi, kas nespēja saprast, kāpēc mums tā fasāde neliek mieru. Man uz to bija grūti atbildēt. Kā, kāpēc? Tāpēc, ka gribam, lai būtu glīti.
Pēc tam mēs paši ņēmāmies ap sienu ar otām un veltnīšiem, pat Oskara tēvs brauca palīgā. Kad sākām rēķināt izdevumus, sanāca, ka Oskars ieguldījis daudz vairāk naudas nekā visi pārējie mājas iedzīvotāji. Izlīdzēja mūsu valdes locekle Margarita, viņa uzrakstīja lūgumu Rīgas namu apsaimniekotājam kompensēt cilvēkam izdevumus. Manuprāt, viņa to izdarīja ļoti pareizi, citādi Oskaram pavisam nolaistos rokas.
Kāda ir visu remontdarbu cena? Tūlīt ieskatīšos rēķinā. Katru mēnesi mēs namu pārvaldei par apsaimniekošanu maksājam 0,33 eiro par kvadrātmetru, kredīta segšanai par jumta remontu 0,18 eiro plus 0,05 eiro remonta uzkrājumiem. Kopējā maksa par kvadrātmetru ir 0,56 eiro (0,392 lati) mēnesī. Manuprāt, Rīgas mājai tas nav daudz.