„Gribu pastāstīt, cik grūti atrast kopīgu valodu ar kaimiņiem. Pagājušajā gadā mūsu mājā nodibināja dzīvokļu īpašnieku biedrību. Sākām aktīvi sadarboties ar pārvaldnieku, panācām, ka tiek nomainīts lifts, ieliktas jaunas ārdurvis, veikts kosmētiskais remonts pirmā stāva koplietošanas telpās.
Šķiet, cilvēkiem vajadzētu būt apmierinātiem, bet nē! Vienu otru tracina jebkādas pārmaiņas uz labo pusi. Nesen es, mājas vecākā, izgatavoju vairākus dekoratīvus puķu podu ieliekamos un piekāru puķes mūsu daudzstāvu mājas vestibilā. Kaimiņi palīdzēja piestiprināt puķu turētājus. Daudzi bija pateicīgi par šādu ierosmi. Bet jau pēc stundas man piezvanīja apakšstāva kaimiņiene: „Tu tikai neuztraucies, bet kāds ļauns cilvēks puķes izpostījis.”
Noskrēju lejā un ieraudzīju, ka puķes ir sabradātas un kopā ar dekoratīvajiem ieliekamajiem samestas atkritumu urnā. Biju ļoti sarūgtināta. Par kādu saskaņu mājā mēs varam runāt, ja atrodas cilvēki, kas principa pēc posta visu labo? Uz svešiniekiem vainu nevaru novelt, jo ārdurvīm ir laba koda atslēga.
Vēlos ar jūsu avīzes starpniecību vērsties pie cilvēka, kurš tik neglīti izrīkojies. Ja jūs uzskatāt, ka uzlabojumi mājā tiek veikti bez jūsu piekrišanas, lūdzu, atnāciet, aprunāsimies kā cilvēki. Puķes taču ne pie kā nav vainīgas...”