Tipiskās padomju gados būvēto paneļmāju problēmas un to risināšanas iespējas
Pērkot jaunu mājokli daudzi aizdomājas par savu izvēli – izšķirties par labu vecai mājai vai iegādāties dzīvokli jaunbūvē? Kam pievērst uzmanību? Ko nozīmē «slimas» mājas sindroms? Kādēļ reizēm bojājas garastāvoklis un pasliktinās pašsajūta, kad esam savās mājās? Kam pievērst uzmanību, ja dzīvojam padomju laikos celtā paneļmājā? Kādēļ paneļi izdrūp un nolūzt balkoni? Un cik ilgu laiku vēl kalpos padomju gados būvētās mājas?
Jaunu vai vecu – izvēle pašu ziņā
Padomju gados būvēto tipveida māju problēmas jau ilgu laiku pēta Tallinas tehniskās universitātes (TTU) profesors Karls Eigers (Karl Õiger). Profesors iedzīvotājiem bieži lasa lekcijas un cenšas izskaidrot, kā dzīvot vecās un jaunās mājās, ko darīt, lai savu mājokli pienācīgi saglabātu. Reizēm profesors klausītājus pārsteidz ar secinājumiem: piemēram, viņš uzskata, ka reizēm labāk dzīvokli izvēlēties solīdā vecā mājā, nekā modernā jaunbūvē.
– Lielākais vairums mūsdienās celto moderno māju piesaista ar skaistu ārējo izskatu, labām funkcionālajām īpašībām un minimālu enerģijas patēriņu, – stāsta profesors Eigers. – Tajā pat laikā, sevišķi nesenā celtniecības buma laikā, «pa lēto» sabūvēto māju plānojums var būt vienkārši šausmīgs: piemēram, liela viesistaba, kuras vienā stūrī izvietota virtuve, kā tas tagad skaitās moderni. Taču tas ir ļoti neērti, jo visas ēdienu gatavošanas smakas vienlaikus ir arī istabā. Turklāt guļamistaba ir gara un ļoti šaura, reizēm tur neievietojas pat divguļamā gulta!
Kāpēc jāsiltina?
Padomju gados katrā Baltijas republikā bija savi ēku celtniecības kombināti un daudzdzīvokļu mājas burtiskā nozīmē tika štancētas pakām. Ar vidējo tempu – desmit piecstāvu ēkas mēnesī, vairāk nekā 100 daudzdzīvokļu paneļmājas gadā.
Lielākā padomju gados uzbūvēto tipveida (sērijveida) paneļmāju problēma ir to zemā siltumnoturība.
Profesors Eigers: «Senāk siltumu taupīt nevajadzēja, tādēļ problēmas neradās. Viss izmainījās, kad siltums kļuva dārgs un cilvēki sāka taupīt naudu. No aukstuma un mitruma mājokļos ieviesās pelējums un cilvēki sāka runāt par siltināšanu. Taču jāatceras, ka siltinot māju nedrīkst aizmirst par ventilāciju, pretējā gadījumā, nedienas ar pelējumu nekur nepazudīs».
– Mūsdienās,– stāsta profesors, – ir izstrādātas ventilācijas sistēmas, ar kuru palīdzību iespējams pat ekonomēt siltumpatēriņu. Moderna ventilācija – nenozīmē tikai gaisa apmaiņu – ar rekuperācijas metodi mājā pieplūst jau uzsildīts svaigs gaiss un tas palīdz ekonomēt enerģiju.
Ar ko vislabāk siltināt?
Karls Eigers uzskata, ka vienlīdz labi siltinātāji ir gan putupolistirols, gan minerālvate. «Ņemot vērā to, ka daudzdzīvokļu māju sienas (gan no paneļiem, gan no ķieģeļiem) pēc uzbūves atgādina pīrāgu (starp iekšējo un ārējo sienu ir siltinājuma slānis), ir pilnīgi pietiekami, ja pie ārsienas stiprina vēl vienu siltinājuma slāni».
Pēc profesora ieskata vislielāki cietēji ir iedzīvotāji ķieģeļu mājās, kurās siltinājuma slānis ar gadiem ir sasēdies, tādēļ augšējos stāvos, var gadīties, tā vispār vairs nav. Šādā gadījumā problēmu lieliski atrisina 20 centimetru biezs uz fasādes uzklāts akmens vates slānis.
– Protams, – piebilst K. Eigers, – šādā situācijā ir pielietojams vēl cits paņēmiens. Izmantojot speciālus instrumentus, tukšās vietas ķieģeļu fasādē aizpūst ar poliuretāna putām. Ja siltinātāju zaudējušie laukumi lieli, tad izdevīgāk ir siltināt visu fasādi.
Jaunās ēkas tiek siltinātas jau būvējot, lai pēc tam nebūtu problēmas. Jaunbūvēs ar ķieģeļu sienām siltinājuma slānis starp sienām nav vairs seši, bet gan daudz vairāk centimetru. Un aprēķins ir pareizs – siltinājuma slānis taču nekalpo tikai ziemā, arī vasarā tam ir nozīme kā siltumizolatoram. Lai vasarās mājokļos nebūtu pārlieku karsti, papildu siltinājuma slānis nodrošina dzīvoklī patīkamu klimatu.
Kā Dāmokla zobens – gatavs krist jebkurā brīdī
Vēl viena, ne mazāk svarīga padomju laiku būvniecības problēma, – daudzdzīvokļu māju balkoni, precīzāk, to nesošās konstrukcijas, kas ar laiku sadēdē.
– Tai vietā, lai parūpētos par, iespējams, nedrošajiem balkoniem, cilvēki rīkojas apbrīnojami neapdomīgi. Piemēram, viens cilvēks uz balkona bija uzbūvējis pirti! – stāsta K. Eigers. – Ļoti bieži balkoni tiek izmantoti par savdabīgiem šķūnīšiem – mantu noliktavām: tur izstumj nevajadzīgus krāmus, vecas mēbeles. Neviens no šiem dzīvokļu īpašniekiem neaizdomājas, ka, iestājoties ārkārtas situācijai, būs nepieciešama zibenīgi ātra piekļuve konstrukcijām.
Profesors Eigers uzskata, ka ir jāveic padomju gados būvēto ēku balkonu apsekošana ar tai sekojošu analīzi par to konstrukciju tehnisko stāvokli. Tajā pašā laikā viņš apzinās, ka valstī nav neviena dienesta, kam būtu pa spēkam visu balkonu pārbaudīšana.
– Neredzu citas iespējas, kā balkonu pārbaudīšanas darbos iesaistīt daudzdzīvokļu māju pārstāvjus. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš dzelzbetona paneļu stāvoklim un metāla armatūras korodēšanas pakāpei. Arī bez šādas apsekošanas skaidrs, ka daudzi balkoni ir tādā tehniskā stāvoklī, ka var nolūzt kuru katru brīdi!
Ko darīt ar avārijas stāvoklī esošiem balkoniem?
– Varianti ir vairāki, – pārskaitījumu uzsāk profesors, – vienīgais, jāapzinās, ka jebkuri remontdarbi var izrādīties dārgi. Pirmais variants – avārijas stāvoklī esošu balkonu fasādes daļas nozāģē un to vietā ierīko, tā sauktos, franču balkonus – bijušās izejas durvis norobežo ar glītu metāla konstrukciju. Otrs variants – balkonus saglabā, bet remontē, vajadzības gadījumā stiprinot nesošās konstrukcijas ar papildu armatūru. Trešais un dārgākais veids – pilnībā demontē esošās konstrukcijas un uzbūvē janus balkonus.
Gadsimta kvalitāte
Kāds ir paneļmāju kalpošanas laiks? Profesors Eigers uzskata:
– Kā minimums, tie ir 100 gadi, bet 50 gadi kurus visbiežāk piesauc, ir projektā paredzētais kalpošanas laiks, – viņš skaidro. – Jo 50 gadi betonam, ja par to rūpējas, ir nieks. Vidējais dzelzsbetona paneļu māju kalpošanas laiks pat pārsniedz 100 gadu!
Par atsevišķām mājas daļām ir īpaši jārūpējas. Bez jau pieminētajiem balkoniem, problemātiska konstrukcija ir jumti virs daudzdzīvokļu māju ieejas durvīm. Izrādās, tie bieži vien turās uz godavārda un ieejas durvju aizsargsienas plātnēm.
– Šī konstrukcija armatūras korozijas rezultātā sāk sadrupt, – brīdina K.Eigers. – Vēl viena problēma ir lāstekas, kas veidojas no pārlieku lielas jumta seguma siltumcaurlaidības un nepareizi izveidotas karnīzes. Siltums no augšējo stāvu dzīvokļiem ceļas augšup un kausē sniegu uz jumta. Taču uz karnīzes ūdens sasalst. Rezultātā veidojas lāstekas.
Profesors stāsta, ka vietām Tallinā viņam izdevies novērot stalaktītus teju sešu metru garumā – kas nozīmē – lāstekas, kas no jumta uz leju stiepjas divu stāvu apjomā!
Viena balkona vidējais svars ir gandrīz tonna (800 kg); labāk nedomāt, kas notiks, ja tāds kritīs, piemēram, no četru stāvu augstuma...
Kā elpošana drupina dzelzsbetonu
Profesors skaidro nepatīkamu fenomenu – kā nesiltinātā mājā tās iedzīvotāji var kļūt par dzelzsbetona paneļa sadrupšanas cēloni.
– Cilvēki elpo un izelpā izdala mitrumu un ogļskābo gāzi. Mitruma līmeni telpās vēl vairāk paaugstina ēdiena gatavošana un veļas mazgāšana. Šis mitrums savienojumā ar ogļskābo gāzi, no iekštelpām izkļūst arī caur sienām, tātad, iedarbojoties uz betonu. Ja vieglbetona bloks vairāku gadu garumā mitrinās no iekšpuses, tad nav jābrīnās, ka sākas dažādi bojāšanās procesi. Iekšpusē un ārpusē atšķirīgo temperatūru rezultātā mitrums sasalst un atkūst, – tas veicina paneļa plaisāšanu, sākas sala bojājumi.
Sevišķi intensīvi šie procesi ir pavasaros un rudeņos, kad platuma grādos, kuros atrodas kā Igaunija, tā Latvija, diennakts ietvaros temperatūru amplitūda ir no mīnuss līdz plus (mitrums paspēj gan sasalt, gan atkust).
– Temperatūras iedarbībā panelis izplešas un saraujas, izplešas un saraujas, un šādi cikli tikai viena mēneša laikā var atkārtoties 30 reizes, – konstatē K. Eigers. – Ja panelis šādi «dzīvo savu dzīvi» vairākus gadus, tad neglābjami viss beidzas ar nopietnām plaisām un paneļa pakāpenisku nodrupšanu.
Pats sev enerģētiķis
Profesors Karls Eigers stāsta par jaunākajām tendencēm siltumnoturības paugstināšanas jomā.
– Mums jāsaprot, ka pasaulē tiecas uz tā saukto enerģijas nulles patēriņu. Tas nenozīmē, ka būs jāiztiek bez enerģijas, vienkārši šādas ēkas ekspluatācijā tērēs ļoti maz enerģijas. Jau esošām daudzdzīvokļu mājām sasniedzamāks etalons būtu, tā sauktā, pasīvā ēka – ar zemu enerģijas patēriņu, kas nodrošina ievērojami ekonomiskākus un labākus dzīves apstākļus. Šādās mājas enerģijas patēriņš apkurei nepārsniedz 30 kWh/kv.m gadā, bet kopējais enerģijas patēriņš (apkurei, karstā ūdens apgādei, mehāniskajai ventilācijai, dzesēšanai un apgaismojumam) sastāda 95 kWh/kv.m gadā.
– Lūk, īstens izaicinājums daudzdzīvokļu māju īpašniekiem, taču variantu ir daudz, – iedrošina profesors. – Šādu enerģijas ietaupījumu panāk ar vairākiem paņēmieniem, taču tie jāskata kompleksi: 1. kvalitatīva ēkas siltināšana; 2. efektīva ventilācijas sistēma (ar rekuperācijas iespēju); 3. atjaunojamo energoresursu – saules paneļu, zemes un gaisa siltuma – izmantošana.
Saules paneļi māju var nodrošināt ar pietiekamu daudzumu enerģijas apgaismošanai un karstā ūdens gatavošanai. Apkurei var izmantot zemes siltumu ar zemes siltumsūkņu palīdzību. Papildu var izmantot arī gaisa siltumsūkņus, kas izmanto gaisā esošo siltumu, – pārskaitījumu nobeidz profesors.
Racionāla pieeja enerģijas taupīšanai, bez tā, ka ir ekonomiska un laba mājai, ir arī Eiropas savienības prasība, tādēļ Latvijas Nacionālajā Attīstības Plānā 2014. – 2020. gadam ir iestrādāts šāds punkts: «katram reģionam jāveicina energoefektivitātes uzlabošana un atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšana. Turklāt no 2018. gada visām jaunbūvēm publiskājā sektorā ir jānodrošina zema enerģijas patēriņa ēku standarti, atbilstoši A klases vai Nulles enerģijas raksturlielumiem.»
Pazīt «slimas mājas» simptomus
Eiropā arvien lielāku popularitāti iegūst termins «slimas mājas sindroms», par to arī izsakās profesors:
– Ja mājai ir slikta ventilācija, norobežojošām konstrukcijām, tai skaitā logiem, zema siltumnoturība, telpās izveidojies kondensāts neaizplūst un veido mājā sliktu mikroklimatu. Secinājums loģisks – māja «saslimst», bet cilvēku darbaspējas un dzīves kvalitāte pasliktinās.
«Slimai mājai» ir vēl vairākas pazīmes.
Dzīvošanai neiespējama termoregulācija. Šādā mājā vasarā var būt tik karsti, ka dzīvoklī nav iespējams uzturēties. Naktī nav iespējams kvalitatīvs miegs, jo sliktā ventilācija nenodrošina kvalitatīvu gaisa cirkulāciju.
Kopumā slikto mikroklimatu bieži vien «uzlabo» arī paši iedzīvotāji, izvēloties zemas kvalitātes būvniecības un apdares materiālus un sintētiskas izcelsmes mēbeles. Nedrīkst aizmirst, ka arī tas bojā gaisa kvalitāti dzīvoklī. Gadās, ka linolejs ir uzklāts tieši uz vēl mitra betona, kā rezultātā gaisā izdalās indīgi ķīmiski savienojumi, – stāsta profesors.
– Ventilācija ir ārkārtīgi svarīga! – uzsver K.Eigers. – Vienam cilvēkam nepieciešams 10-11 litru svaiga gaisa sekundē. Ja telpā uzturās divi cilvēki, – divas reizes vairāk!
Nenoliedzama «slimas mājas» pazīme – slikta (vai gandrīz neesoša) skaņas izolācija. Mēdz būt paneļmājas, kurās kaimiņam aiz sienas šķaudot, jāsteidz vēlēt labu veselību! – pretējā gadījumā, apvainosies!