Ko tu dari, Marina?

Kārtojam attiecības ar kaimiņiem, kuri mūs appludina. Instrukcija inteliģentiem.

Kad mēs beidzot bijām tikuši galā ar piecus gadus ilgušo remontu un atgriezušies savā mīļajā dzīvoklī, augšstāva kaimiņiene Marina, kas pirms 20 gadiem grasījās kļūt par skaistuli, bet nomaldījās no ceļa un iestiga tirdzniecībā, kas pārveidoja viņu savā vienaldzīgi klaigājošajā stilā, nekavējoties un pamatīgi mūs appludināja.

Marina mūs neaplēja tāpat vien, viņa to darīja ar verdošu ūdeni, ilgi un rūpīgi. Flīzes vannas istabā un tualetē, kuras, likās, kalpos visu manu atlikušo mūžu, aizvainoti uzpūtās. Ūdens gāzās pa jaunajiem logiem. Tie nebija nekādi lētie plastmasas, bet gan koka, un plūdu beigās bēdīgi sašķiebās.

Skumji bija ne tikai par zaudēto naudu un sabojātajiem Jurģiem, visvairāk aizvainoja pati kaimiņienes attieksme. Es taču savulaik biju mācījusi Marinai gatavot ēst, biju mājās uzņēmusi viņas puiku. Faktiski Marinas dēlēns auga kopā ar mūsu Iļjušu mana vīra aizbildnībā. Pēc tam tiku auklējusies ar kaimiņienes trīsgadīgo meitiņu, glābjot viņu no viltus difterijas radītas stenozes. Arī pati meitenes nākšana pasaulē nenotika gluži bez manas līdzdalības, jo Marinai bija patoloģiska toksikoze, viņai ieteica taisīt abortu, pat brauca pēc viņas ar ātrās palīdzības mašīnu. Es slēpu Marinu pie sevis, glaudīju viņai galvu, apslacīju ar svēto ūdeni, slaucīju no lūpām vēmekļus un mierināju, ka viss būs labi. Ar bērnu viss bija kārtībā, un tas bija arī mans nopelns...

Statistika dati liecina, ka

■ 21% strīdu ar kaimiņiem notiek naudas dēļ (divos gadījumos no trim runa ir par kāda nevēlēšanos atdot parādu);

■ 20% strīdu rodas par tīrības uzturēšanu mājā;

■ 20% gadījumu strīda iemesls ir būvdarbi, kas skar kaimiņu intereses;

■ 15% gadījumu konflikta iemesls ir troksnis;

■ 12% gadījumu – nepieklājīga uzvedība;

■ 12% gadījumu konflikti rodas bērnu dēļ;

■ 17% kaimiņu strīdu nonāk līdz tiesai;

■ 8% strīdu beidzas ar vienas puses pārcelšanos uz citu dzīvokli;

■ 4% gadījumu konfliktā nākas iejaukties policijai.

Mūsu kopīgo pagātni pieminu ne tāpēc, lai palepotos ar savām labajām īpašībām. Gluži vienkārši gribas saukt lietas īstajos vārdos un ievadīt lasītāju turpmākajos notikumos.

Sena gudrība māca, ka nevajag kaimiņam darīt ļaunu. Tuvs kaimiņš ir labāks par tālu brāli. Man tā ir norma un likums. Visu bērnību un jaunību redzēju kaimiņienes, kas skraidīja cita pie citas ar pīrāgiem, piegrieztnēm un vienkārši tāpat. Manu mazo meitiņu auklēja visas kāpņu telpas kaimiņienes pēc kārtas, pašas pieteicās un darīja to bez maksas. Tad nu turpināšu par Marinu. Kad es ar sāpošu galvu un šausmās par pa sienām plūstošo ūdeni uzkāpu augšā pie viņas, mani pārņēma kauns par radušos situāciju. Atceros, sāku murmināt: kā tad tu tā, Marina? Viss remonts, kas mūsu nabadzības dēļ bija tā ieildzis, tagad ir vējā... Ko atbildēja kaimiņiene? Viņa izskatījās gaužām priecīga un atbildēja ar jautriem smiekliem: „Bet tu baldriānus iedzer, palīdzot!” Un aizsita durvis, bet pēc pāris nedēļām appludināja atkal. Es vairs negāju strīdēties, tikai žēlabaini pati sev murmināju zem deguna mierinājuma vārdus.

Pēc tam es atkal glābu Marinas meitu, kura patiešām bija izaugusi par īstu daiļavu ar dūmakaini zila ahāta krāsas acīm. Viņai pēkšņi nomira dievinātais tēvs, un meitenei šķita, ka pasaule sabrukusi. Garas sarunas un mierinājuma vārdi atgrieza Marinas meitu reālajā pasaulē.

Bet pati Marina mums lēja un lēja uz galvas ūdeni. Te viņai lupata iesprūda izlietnē, kamēr pati bija aizņemta ar telefona sarunām, te no vasarnīcas atvestās ogas aizdambēja cauruļvadu. Mana dievinātā dzīvokļa griesti raudāja, raucās plaisu grumbās un bēra pār manu galvu apmetuma pelnus.

Mans pacietīgais vīrs profesors, rādot īsti bībelisku pazemību un lēnprātību, klusēdams kasīja no griestiem veco apmetumu un lika jaunu, balsināja un lāpīja. Tā tas turpinājās daudzus gadus. Vannas istabā man vēl arvien nav spoguļa, mēs visi tur staigājam uz pirkstgaliem un sarunājamies ar žestiem, jo flīzes joprojām ir uzpūtušās un draud nobirt, bet uzlikt jaunas mums vienkārši nav spēka. Man jau ilgus gadus ir ieradums, no rīta pamostoties, vispirms paskatīties uz griestiem un tikai tad pamest skatienu uz logu, lai redzētu rītausmu.

Šā gada sākumā tas notika atkal! Uz virtuves griestiem plašumā vērsās pretīgs netīrs plankums. Un tad es, atmetusi savu nolāpīto inteliģenci, uzkāpu stāvu augstāk, piezvanīju pie kaimiņienes durvīm un sacīju: „Marina, žigli dod naudu par sabojāto remontu! Es tev neesmu nekāda kalpone. Pietiek piecūkot manu dzīvokli! Ja nedosi naudu, būs sliktāk.”

Galīgi nevarēju iedomāties, kas „būs sliktāk”, tā bija tikai tāda daiļrunība. Arī naudu no kaimiņienes man nevajadzēja, es tikai zināju, ka tas ir vienīgais, kas Marinai ir dārgs un ar ko uz viņu var iedarboties. Negaidījusi tik enerģisku uzbrukumu no tādas muļķes kā es, Marina iedeva naudu. Nedaudz, bet tomēr iedeva!

Un ko jūs domājat? Kopš tās dienas NEKĀDU PLŪDU. Pat griesti, šķiet, nopriecājās un izlīdzinājās. Flīzes sastinga, krūtis izriesušas. Un, kas interesantākais, Marina sāka mani cienīt.

Kāpēc to stāstu? Tāpēc, ka mēs, klusēdami noslaukot spļāvienus sejā, paši audzinām kaimiņos tādus nekauņas. Padarām cilvēkus sliktākus, nekā patiesībā viņi ir, izlaižam viņus līdz pēdējam. Pieļaujam un izaicinām. Modinām viņos pašus zemiskākos un tumšākos instinktus.

Bet vajag laikus apturēt nekauņu, gluži vienkārši parādot, ka tu neesi nekāds lupata. Vai labajam jābūt apveltītam ar dūrēm?