Cilvēktiesību aktīvists ir pārliecināts, ka Dzīvojamo telpu īres likuma projekts nopietni ierobežos aptuveni 500 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju tiesības. Nav izslēgts, ka daudzi no viņiem tiks izputināti vai vispār riskē palikt bez jumta virs galvas! Ko darīt?
Šī gada novembrī Ekonomikas ministrijas pārstāvji paziņoja, ka par vienu no nākamā – 2017. gada prioritātēm viņi redz jaunā Dzīvojamo telpu īres likuma projekta sagatavošanu pieņemšanai. Atgādināsim, ka jaunais likumprojekts ietver visnotaļ kardinālas prasības – beztermiņa īres līgumu atcelšanu un obligātu īres attiecību reģistrēšanu Zemesgrāmatā. Īrnieks, kurš ar sava dzīvokļa īpašnieku nebūs pārslēdzis terminētu līgumu un reģistrējis to Zemesgrāmatā, tiks uzskatīts par fiktīvu dzīvojamās platības aizņēmēju, tādēļ, pēc Ekonomikas ministrijas ieskata, nekavējoties izliekams uz ielas bez tiesas sprieduma.
Ko gatavo 500 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju?
Ierēdņi aktīvi pauž viedokli, ka jaunais Dzīvojamo telpu īres likums atveseļošot diezgan iestingušo Latvijas nekustamā īpašuma tirgu. Tam vajadzētu nozīmēt, ka valstī ieradīsies investori, kuri šeit aktīvi uzsāks īres namu celtniecību. Un būvniekiem būšot darbs un ekonomikai – nauda… Bet kāds liktenis sagaida dzīvojamo platību īrniekus? Ļoti daudzi no viņiem vēl joprojām dzīvo ar padomju gados slēgtiem beztermiņa īres līgumiem. Tos pārslēgt nebūs vienkārši kaut vai tādēļ, ka likumprojekts paredz īpašniekam tiesības noteikt īres maksu vadoties pēc vidējās maksas mājā. Turklāt šo «vidējo maksu» īpašnieki drīkstēs noteikt paši bez sertificētu speciālistu pieaicināšanas.
Pēc Ekonomikas ministrijas rekomendācijas maksimālais īres līguma termiņš tiek noteikts 10 gadi. Tas nozīmē, ka arī tiem īrniekiem, kuriem laimīgas sakritības rezultātā, izdosies ar īpašnieku līgumu noslēgt, tālajā 2027. gadā savus mājokļus nāksies atbrīvot. Uz kurieni pēc tam? Uz ielas! Bet varbūt uz patversmi…
Nepiemirsīsim arī par obligāto īres līgumu reģistrāciju Zemesgrāmatā, kā to ir iecerējusi Ekonomikas ministrija. Taču, ja dzīvojamās platības īpašnieks nevēlēsies doties uz Zemesgrāmatu (piemēram, aiz bailēm no Valsts ieņēmumu dienesta), īrnieks nonāks ārkārtīgi neapskaužamā situācijā. Pēc likumprojekta autoru ieplānotā, šāds cilvēks administratīvā kārtā ir izliekams uz ielas kā «skvoteris», kurš pretlikumīgi aizņēmis dzīvojamo platību. Ja pavisam nopietni, tad šāds liktenis var sagaidīt desmitiem tūkstošus sērijveida māju dzīvokļu īrniekus. Pavisam vienkārši – sastrīdies ar īpašnieku un, – uz ielas, zem eglītes!
Īrnieku tiesību aizsardzībai bija personiski iemesli
Kaut arī jaunā Dzīvojamo telpu īres likuma projekta teksts vēl nav publiskots, tas jau ir izsaucis protestu vētru. Viens no pirmajiem, kurš pauda savu viedokli par Ekonomikas ministrijas ierēdņu varējumu, bija cilvēktiesību aktīvists un denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības Ausma vadītājs Klementijs Rancāns.
– Pats es visu mūžu esmu nostrādājis Iekšlietu ministrijas pakļautībā kā operatīvās izmeklēšanas darbinieks, – stāsta Rancāna kungs. – Daudzus gadus biju Rīgas apgabaltiesas prokurors. Man ir liela juridiskā darba pieredze, taču līdz vēl ne tik senam laikam tā bija diezgan vienpusīga. Taču tad dzīve mani piespieda izzināt dzīvokļu īrnieku tiesības. Lieta tā, ka mana meita un viņas četri bērni bija spiesta uz savas ādas izbaudīt plašu ņirgāšanās par cilvēkiem spektru, ar kuru ir pazīstami ļoti daudzi denacionalizēto namu īrnieki. Vispirms meitai un viņas bērniem atslēdza elektrības padevi, pēc tam liedza piekļūšanu sanitārajam mezglam. Citiem vārdiem – mājas īpašniece ņirgājās par īrniekiem pielietojot «visizsmalcinātākos» paņēmienus. Mana meita tajā laikā strādāja policijā, bet es – prokuratūrā un mēs visur meklējām palīdzību, bet nekur to neatradām. Es pats tiešā veidā notiekošajā iejaukties nedrīkstēju interešu konflikta dēļ.
Vienu reizi mājas īpašnieks kaut kādas savas vajadzības dzīts izlauza griestus un visus būvgružus – smiltis, kaļķi, putekļus, koka atlūzas un vienkārši netīrumus noslaucīja uz bērna gultiņas, kurā gulēja tikai dažus mēnešus vecs zīdainītis. Par brīnumu un nenovērtējamu laimi bērniņš palika dzīvs, bet mēs atkal saņēmām atbildi: «Atvainojiet, šeit nav nozieguma sastāva!» Tajā laikā meitas ģimene dzīvokļu rindā stāvēja jau septiņus ar pusi gadus. Tas bija mežonīgs laiks, kad tikai par dzīvokļa apskates orderi kaut kādā graustā tika pieprasīts 50 latu liels kukulis. Tā kā mēs kukuļus nedevām, dzīvokļu pārvalde par mums turpināja ņirgāties. Es meitai mēģināju visādi palīdzēt, taču bez rezultātiem, līdz kādā dienā man bija gana.
Uzrakstīju paziņojumu trim ārzemju vēstniecībām. Ko tieši es rakstīju? To, ka mēs esam Latvijas pilsoņi, kuri ar saviem mazgadīgajiem bērniem lūdzam ekonomisko patvērumu šajās valstīs, jo Latvijai šie bērni nav vajadzīgi.
Un ko jūs domājat? Pēc pāris nedēļām mums izteica piedāvājumu – apskatīt dzīvokli Vecmīlgrāvī un Bolderājā. Meita izvēlējās ļoti pieklājīgu trīsistabu dzīvokli Vecmīlgrāvī un visi bija laimīgi un ieguva mieru.
No tā laika ir pagājuši 15 gadi un manai ģimenei vairs nav problēmu ar dzīvojamo platību, bet es joprojām darbojos biedrībā Ausma, tādēļ zinu cilvēku bēdas.
«Nekas cits, kā 2014. gada kļūdu atkārtojums!»
– Jau 2013. gada nogalē Ekonomikas ministrija publiskoja jaunu Dzīvojamo telpu īres likuma variantu, – atgādina K. Rancāns. – Taču Saeimas Mājokļu jautājumu apakškomisija šo ierēdņu varējumu novērtēja kā nekam nederīgu un aizsūtīja atpakaļ ministrijai uz pārstrādi. Lai panāktu likumprojekta izbrāķēšanu un atgriešanu pārstrādei, sabiedriskajām organizācijām nācās ne mazums papūlēties – notika protesti, parādījās raksti, tika organizētas apaļā galda diskusijas. Un lūk, 2016. gadā esam sagaidījuši kārtējo, ierēdņu – nomenklatūristu sagatavoto likumprojektu, kurš gandrīz neatšķiras no iepriekšējā brāķa. Ministrija virza tādu pašu likumprojekta variantu, kura galvenais mērķis ir atvieglot īrnieku izlikšanu no dzīvojamās platības un padarīt viņus par īpašnieku upuriem. Instruments, ar kura palīdzību tas būs viegli izdarāms – īpašniekam dotas tiesības noteikt kaut kādu neizprotamu «vidējo» īres maksu.
No 2014. gada likumprojekta ir saglabājušās vairākas ļoti nepieņemamas normas. Piemēram, aizliegums īres tiesības nodot mantojumā. Tas nozīmē, ka galvenā īrnieka nāves (arī pārcelšanās uz ārzemēm vai šķiršanās) gadījumā, viņa ģimeni divu-trīs mēnešu laikā bez tiesas sprieduma varēs izlikt no dzīvojamām telpām. Ministrija pieprasa aizliegt beztermiņa līgumus, kas vistiešākajā veidā pārkāpj ne tikai denacionalizēto namu, bet visu īrnieku intereses, pakļaujot viņus nežēlīgam nekustamā īpašuma īpašnieka diktātam. Kopš padomju gadiem esošo īres līgumu vietā, kuri īrniekus pasargā no izlikšanas, iedzīvotājiem ar īpašnieku nāksies slēgt pavisam jaunu līgumu un visticamāk, ka uz daudz neizdevīgākiem nosacījumiem.
Ekonomikas ministrijā apgalvo, ka jaunā likuma mērķis ir pasargāt dzīvokļu pircējus no krāpnieciskiem darījumiem. Taisnība, šobrīd ir iespējama šāda situācija – ja dzīvoklis tiek pārdots izsolē, tad iepriekšējais, uz visu pasauli niknais, īpašnieks var vienā mierā ar atpakaļejošu datumu noslēgt fiktīvu īres līgumu ar jebkuru cilvēku. Rezultātā labticīgais pircējs iegādājas īpašumu ar īrnieku, par kura esamību viņš neko nav zinājis, jo līdz šim mūsu valstī neeksistē obligāts īres līgumu reģistrs. Lai izvairītos no šādas situācijas likuma autori piedāvā visus īres līgumus reģistrēt Zemesgrāmatā. Tādā veidā arī īsti droši varēs justies tikai «piereģistrētie» īrnieki. Taču, lai reģistrētos, ar īpašnieku ir jānoslēdz īres līgums ne vairāk kā uz 10 gadiem.
Saprotams, ka desmitiem tūkstoši denacionalizēto māju īrnieki, kas jau tāpat ir sociāli neaizsargāti, paliks pavisam neaizsargāti.
Jauns likums nav vajadzīgs
No visa iepriekš sacītā kā īlens no maisa izlien tikai viens secinājums – Ekonomikas ministrija šo likumprojektu nevirza tāpēc, lai pasargātu dažus desmitus ķezā nonākušu dzīvokļu pircēju, kurus izdevies apkrāpt ar fiktīviem īres līgumiem, bet gan tādēļ, lai lobētu namīpašnieku intereses.
Vairāki politiķi apgalvo, ka kopš 1993. gada spēkā esošais likums Par dzīvojamo telpu īri esot novecojis un nav vairs izmantojams, taču tas neatbilst īstenībai. Vērtējiet paši! Ja dzīvokļa īpašnieks un īrnieks vienojas par dzīvojamās platības īri, tad viņi labprātīgi noslēdz īres līgumu, kurā atrunā visus punktus, kas abām pusēm ir svarīgi. Turklāt šos jautājumus regulē Civillikums. Rodas jautājums – kādēļ Latvijas iedzīvotājiem tiek uzspiests jauns ļoti sliktas kvalitātes Dzīvojamo telpu īres likums?
Piekrītu, ka mūsu valstī tik tiešām ir iespējams noslēgt fiktīvus īres līgumus, lai ieriebtu jaunajam dzīvokļa īpašniekam. Bet, lai cīnītos ar šādu praksi, būtu pietiekami Civillikumā noteikt «fiktīva līguma» definīciju un paredzēt tiesības šādu īrnieku – meli izlikt no dzīvojamām telpām administratīvā kārtībā ar policijas pieaicināšanu, bez tiesas sprieduma. Šobrīd valsts rīkojas neproporcionāli. Piemēram, es kā dzīvokļa īpašnieks vēlos, lai mana īrnieka bērni mantotu tiesības īrēt īpašumu arī turpmāk, bet likums to aizliedz! Es vēlos dzīvokli izīrēt uz 100 gadiem, bet atkal – likums man to nepieļauj. Tas ir īpašnieka tiesību ierobežojums.
Vai nebūtu lietderīgāk visas šīs kņadas vietā beidzot savest kārtībā Dzīvesvietas deklarēšanas likumu? Lūk, tas gan palīdzētu atrisināt vienu otru problēmu! Dzīvesvietas deklarēšanas likumā steidzami jāiekļauj papildu norma, kas pieļautu konkrētajā adresē dzīvesvietu deklarēt tikai divos gadījumos: ja cilvēkam ir īpašuma tiesības uz konkrēto īpašumu (viņš ir arī īpašnieka ģimenes loceklis) vai arī viņam ir īres līgums. Ja tas tiek izdarīts, tad atliek tikai sekot, kā šie punkti tiek pildīti un jautājums ir atrisināts.
Kāpēc pārslogot Zemesgrāmatu?
– Visiem ir labi zināms, ka jebkuri darījumi, kas saistās ar nekustamā īpašuma atsavināšanu, ir kārtojami kā notariāls akts pie notāra. Ja tāpat rīkotos arī ar visiem īres līgumiem, tad tiktu atrisinātas visas problēmas, ar kurām netiek galā Ekonomikas ministrija. Ja šāda līgumu noslēgšanas kārtība tiktu pieņemta, tad, kārtojot jebkuru citu darījumu ar nekustamo īpašumu, uzreiz būtu iespējams pārbaudīt, vai datu bāzē ir atrodams īres līgums, kas noslēgts par konkrēto adresi. Un atkristu nepieciešamība līgumus vēl kaut kur papildu reģistrēt. Ekonomikas ministrijas ideja īres līgumu reģistru savienot ar Zemesgrāmatu nav citādi nosaucama kā absurds un blefs! Vai kāds maz spēj iztēloties tos simtus tūkstošus īrnieku un dzīvokļu īpašnieku, kuri dosies pierakstīties Zemesgrāmatu nodaļās. Šī iestāde tādu ļaužu masu nespēj uzņemt fiziski. Taču neaizmirsīsim arī to, ka īrnieks bez atzīmes par reģistrāciju, ir pakļauts riskam nekavējošai izlikšanai no dzīvokļa bez tiesas sprieduma.
Ministr, atdodiet likumprojektu tā izstrādātājiem!
Skaidrs, ka izstrādātāji šo it kā pārstrādāto likuma versiju «bīda» atsevišķu personu interesēs. Piemēram, šo jauno likumu ļoti atbalsta kompānija Reverta (uzņēmums, kurš pārvalda bijušās Parex bankas «sliktos» aktīvus un patlaban ir viena no vadošajiem problemātisko aktīvu pārvaldītājiem Centrālajā un Austrumeiropā, ar aktīvu portfeli aptuveni viens miljards eiro). Reverta pārstāvji bez problēmām iekļūst ekonomikas ministrijas izveidotajā darba grupā, bet pārstāvji no īrnieku tiesību aizstāvju vidus tur joprojām nav. Mans viedoklis – ir izveidota situācija, kas vistiešākajā veidā novedīs pie konkrētu interešu lobēšanas konflikta situācijā. Man ir pamats domāt, ka šeit ir iesaistīta ļoti liela nauda, kas jāatstrādā ar šāda īrniekiem neizdevīga likuma palīdzību.
Tādēļ es uzrakstīju vēstuli ekonomikas ministram personīgi! Tas izrādījās visai sarežģīti, jo parasti ministram adresētās vēstules «pārņem» viņa padotie. Vienīgais veids, kā caursist šo “aizsardzības valni”, bija rakstīt uz ministra kanceleju, no kurienes vēstule tika nosūtīta tieši Arvilam Ašerādenam. Uz manu vēstuli tiešā veidā neviens neatbildēja, tomēr no ministrijas ar mani sazinājās.
Es ministram lūdzu tikai vienu – lai viņš personīgi izskata likumprojektu, nekādā gadījumā to neparaksta un aizsūta atpakaļ izstrādātājiem. Ceru, ka man tomēr izdevās Ašerādena kunga uzmanību pievērst šai problēmai – kā nekā šis nežēlīgais likums skar vismaz 500 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju intereses. Iedomājieties, viena ceturtā daļa valsts iedzīvotāju ir dzīvokļu īrnieki vai viņu ģimenes locekļi! Starp viņiem ap 50 tūkstoši ir denacionalizēto māju dzīvokļu īrnieki. Un tieši viņi visvairāk ir pakļauti riskam tikt masveidā izliktiem uz ielas vai arī tikt spīdzinātiem ar kaut kādu “vidējo” īres maksu, kas lielākajai daļai ne tuvu nebūs pa kabatai. Pirms diviem gadiem cilvēki masveidā protestēja pret pirmo pārstrādātā likuma variantu. Šajā reizē masveida protesti izpaliek, jo likumprojekts no sabiedrības tiek rūpīgi slēpts. Praktiski neviens to nav redzējis papīra formātā, ministrijas pārstāvji tikai skandina galvenās likumā iekļautās normas. Taču tikko mēs ieraudzīsim likumprojektu, tā varēsim cilvēkus aicināt uz protestiem, organizēt diskusijas un apaļos galdus. Ticiet man, cilvēkiem vēl ir spēks, lai protestētu. Tikai naudas nepietiek – lai uzzīmētu plakātu mītiņam, arī nepieciešami vismaz pieci līdz desmit eiro. Taču nekas, gluži vienkārši tāpat, bez cīņas, mēs padoties negrasāmies!
■ „Tiek apgalvots, ka spēkā esošais likums Par dzīvojamo telpu īri esot novecojis, bet tā ir tautas mānīšana. Faktiski valdība mums piedāvā nedaudz atjaunotu tā paša likumprojekta variantu, kura pieņemšana tika atlikta jau 2014. gadā, jo ierobežoja īrnieku tiesības. Mēs uzskatām, ka arī šis likumprojekts Latvijai nav vajadzīgs!”
■ „Piespiedu nomas situācijā nokļuvuši ne tikai denacionalizēto māju iedzīvotāji. Piespiedu nomas noteikumi tiek piemēroti arī privatizētajās mājās un trešajām personām piederošajās mājās. Lai atrastu vienu apzīmējumu visiem cietušajiem iedzīvotājiem, jāņem vērā īres attiecību būtība. Kādēļ cilvēks īrē konkrēto dzīvokli? Vai cilvēka rīcības pamatā ir brīva izvēle vai arī to nosaka piespiedu apstākļi? Patiesībā Latvijā ir nepieciešams likumprojekts, kurš sakārtotu piespiedu nomas nosacījumus kopumā un palīdzētu no tās izvairīties ar reālu kompensāciju izmaksu programmas palīdzību”.
■ „1991. gada 30. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu, kurš noteica likuma Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā spēkā stāšanās kārtību.
Ar šo lēmumu Ministru padomei tika uzdots līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un Augstākajā padomē iesniegt likumprojektu par kompensāciju noteikšanu denacionalizēto māju īrniekiem. Tas ļautu māju īpašniekiem atbrīvot savus īpašumus no iepriekšējiem īrniekiem un pēc tam izlemt, kā dzīvokļus izīrēt par tādām cenām, kādas nosaka brīvais īres tirgus. Bijušajiem īrniekiem būtu radusies iespēja vai nu nopirkt citu dzīvokli, vai arī noslēgt ar namīpašnieku jaunu īres līgumu pēc savstarpēji brīvas gribas.
Tas būtu bijis pareizs un taisnīgs risinājums. Denacionalizēto māju īrnieki būtu ieguvuši tiesības saņemt kompensāciju vai citu līdzvērtīgu dzīvojamo platību. Tādā veidā mūsu valdība gribēja realizēt Satversmē nostiprināto principu: “Viens likums – viena taisnība visiem”. Likumdevēji paredzēja garantijas tam, lai abas puses – kā māju īpašnieki, tā dzīvokļu īrnieki – nonāktu pie labvēlīga atrisinājuma, izslēdzot diskrimināciju.
Tikai Ministru kabinets izvēlējās nedarīt neko un ignorēja ne tikai Augstākās padomes prasību, bet arī likuma Par dzīvojamo telpu īri pārejas noteikumus, kur noteikts, ka Ministru kabinetam ir pienākums līdz 2005. gada 1. martam izstrādāt, un līdz 2005. gada 1. jūnijam – ieviest pabalstu un kompensāciju programmu denacionalizēto māju īrniekiem.
Lūk, šādā ir “piespiedu nomas attiecību” izveidošanās vēsture un tā joprojām ir aktuāla ārkārtīgi daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Māju īpašniekiem tika liegta iespēja noslēgt jaunus īres līgumus vai atbrīvoties no maksātnespējīgiem īrniekiem, bet īrnieki nonāca ķīlnieku lomā. Daudzi iedzīvotāji joprojām nespēj maksāt tik, cik vēlas mājas īpašnieks.
Svarīgi, ka sākotnēji likums Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā, ietvēra īrnieku sociālās garantijas, kas izpaudās kā izsolē pārdoto brīvo dzīvokļu pirmpirkuma tiesības. Taču šis noteikums arī tika ignorēts. Tā vietā, lai cilvēkiem samaksātu reālu kompensāciju par atņemtu dzīvokli, valdība izstrādāja Likumu par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā un atbilstošus pašvaldību noteikumus. Saskaņā ar šīm normām dzīvokļa īrnieks denacionalizētā mājā iegūst tiesības saņemt kompensāciju par atbrīvoto dzīvokli, taču šo niecīgo naudiņu drīkst iztērēt tikai citas dzīvojamās platības iegādei. (Diemžēl šajā programmā Latvijā jau sen vairs nav naudas – redakcijas piezīme.)
Ja iedziļināmies šajos noteikumos, nav grūti saprast, ka šobrīd pastāvošais „pārcelšanās pabalsts” tika radīts ne jau īrnieku interesēs, bet gan namīpašnieku vēlmju apmierināšanai. Tomēr šīs izmaksas joprojām tiek sauktas par “īrnieku pabalstiem”. Tas ir ļaunprātīgi un netaisnīgi”.
■ „Īstas kompensācijas aizstāšana ar “pabalstiem” vai “palīdzību” ir nekorekta un īrniekus pazemojoša. Īrnieki šādā stāvoklī nenonāca kaut kādu neparedzētu apstākļu dēļ, bet gan tika līdz tam novesti sistemātiskas valsts un pašvaldības nolaidības dēļ, kas pieļāva savu ierēdņu noziedzīgu darbību”.
■ „Kaut arī šobrīd daļa īrnieku ir saņēmuši pazemojošos “pabalstus”, tomēr patiesie ieguvēji ir namīpašnieki un dzīvokļu pārdevēji, jo viņiem, pateicoties šiem pabalstiem, ir izdevies pārdošanas darījums”.
Klementija Rancāna intervija, www.nra.lv