Lūk, ko šajā sakarā Neatkarīgajā Rīta Avīzē raksta Žurnālistu savienības priekšsēdētājs Juris Paiders:
– Kamēr Latvijas iedzīvotāji vēl nebija redzējuši pasauli, tikmēr politiski korumpētā kliķe varēja uzspiest jebkurus likumus. Vienam politiskam korumpantam rodas ideja, kā izspiest no iedzīvotāju kabatām regulārus maksājumus. Tad atlika tikai paziņot, ka tā dara rietumvalstīs vai tādas prasības izvirza ES, un varēja lobēt jebkuru cūcību. Ar šādiem lozungiem likumdošanā bija iekļauta norma, kuras patiesais mērķis bija padarīt bagātāku pie varas tikušo politiski korumpētā biznesa grupu.
Tikai vēlāk, pēc daudziem gadiem, atklājās, ka Rietumos tā nedara, bet ES šādas prasības nekad nav izvirzījusi. Šobrīd ir skaidrs, ka ideja pārnest nodokļa slogu uz neskaitāmo īpašumu nodokļiem bija tikai dažu neliešu biznesa plāna uzspiešana visai sabiedrībai laikā, kad krīze bija katastrofāla, un valdīja pilnīga neizpratne, kas jādara, lai uzlabotu situāciju. Tagad ir skaidrs arī tas, ka ideja par nodokļa sloga pārnešanu uz nekustamo īpašumu pārvērtās par teroru pret vietējiem iedzīvotājiem, kuri paaudžu paaudzēs dzīvojuši teritorijās, kuras tagad ir iekarojuši ārzemnieki un miljonāriem iecerēto projektu attīstītāji. Eiropa neko tādu nekad nav prasījusi, bet ES atbildīgajās valstīs ir spēkā normas, kuras aizsargā no nesamērīgas kadastrālās cenas paaugstinājuma sekām gan strādājošos, gan pensionārus.
Tajā laikā, kad tika veidots Likums par nekustamā īpašuma nodokli, tā pirmais pants diezgan precīzi iezīmēja leģitīmo likuma mērķi – nodrošināt, lai īpašums, kurš tiek izmantots saimnieciskai darbībai, tiktu efektīvi izmantots. Likumā nav noteikts iekasēt maksimāli daudz, un likums neparedz sadalīt nodokļu slogu taisnīgi un proporcionāli. Likuma pirmais pants nosaka, ka nodokli nemaksā no pašvaldības īpašuma, nemaksā par zemi, uz kuras atrodas objekti koplietošanai: šosejas, ceļi, pazemes ceļi, tuneļi, ielas, dzelzceļa sliežu ceļi. Nemaksā par valsts, pašvaldību, valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību un kapitālsabiedrību, kuras sniedz regulējamos sabiedriskos pakalpojumus, īpašumā vai tiesiskajā valdījumā esošām inženierbūvēm – lidlauku skrejceļiem, ostām un piestātnēm, cauruļvadiem, maģistrālajām sakaru līnijām, maģistrālajām elektropārvades līnijām, spēkstacijām, sporta inženierbūvēm, baznīcām, kultūras pieminekļiem utt.
Ja kādā pašvaldībā lielākā daļa īpašumu pieder valsts uzņēmumiem vai organizācijām, kuras nodrošina enerģētiku, sakarus, transportu un tā tālāk, tad lielāka daļa šo struktūru ir atbrīvota no nekustamā īpašuma nodokļa, un viss nodokļa slogs tiek uzvelts tikai privātpersonām un privātiem uzņēmējiem.
Ja likuma mērķis būtu garantēt maksimālo nodokļa lielumu, tad Rīgas lidosta maksātu Mārupes pašvaldībai par katru skrejceļa kvadrātmetru. Taču tas nav likuma leģitīmais mērķis. Galvenā likuma ideja bija piespiest efektīvi izmantot īpašumu. Galvenā ideja bija novērst risku, ka bagātie ļaudis uzpirks īpašumus, lai to ilgstoši neizmantotu saimnieciskai darbībai, bet ilgtermiņa spekulatīvām investīcijām.
Savukārt tagad likums ir kļuvis par tirānijas formu. Tas tiek izmantots, lai no dārgām vietām izliktu vietējos iedzīvotājus, kuri traucē nekustamo īpašumu attīstītājiem veidot villas bagātiem ārzemniekiem. Rezultātā likums ir transformēts par terora instrumentu pret vietējiem iedzīvotājiem. Jūrmalā jau ir vietas, kur nekustamā īpašuma nodokļu summa gadā ir lielāka nekā summa, kuru vajadzētu tērēt, lai ģimene gadu nodzīvotu Jūrmalas viesnīcā. Mežaparkā nodoklis, kuru nākas maksāt par māju, jau sasniedzis daudzus simtus eiro mēnesī. Faktiski valsts vara izdzen cilvēkus no tradicionālās dzīvesvietas, kuri tajā dzīvojuši paaudžu paaudzēs.
Kāda ir izeja? Latvijā ar nesamērīgu nodokli tiek aplikta tikai viena no iespējamām kapitāla formām. Viens no konceptuāliem risinājumiem – Tomasa Piketī ieteikums (grāmatas “Kapitāls 21. gadsimtā” autors) no selektīvā nekustamā īpašuma nodokļa pāriet uz visaptverošo progresīvo kapitāla nodokli. Visam kapitālam zem 200 000 eiro būtu noteikta nulles vai nenozīmīga likme, bet kapitālam virs pieciem miljoniem eiro tiktu noteikta 2% ikgadējā likme (Piketī, 676. lpp.). Taču šāda reforma ir iespējama tikai vismaz ES līmenī.
Taču vienīgais mājoklis – tas nav kapitāls. Mājoklis, ja tajā dzīvo tā īpašnieks un vēl piedevām īpašnieka ģimene, jau tiek izmantots efektīvi. Likums varētu ar nodokļiem piespiest izmantot tos mājokļus, kuri ir tukši, kuros neviens nedzīvo. Tāpēc pirmais solis pēc kadastrālās vērtības iesaldēšanas būtu nekustamā īpašuma nulles likmes noteikšana visiem mājokļiem, kuros dzīvo to īpašnieki. Šis uzdevums ir jāuzskata kā patiesības mirklis Saeimai. Kā pusē ir Saeimas deputāti? Vai viņi strādā tautas labā, ieskaitot arī opozīciju, vai ir tikai trulas marionetes korumpētās kliķes rokās.