Reizēm mēs vēlamies mainīt savu dzīvi uz labo pusi, bet nezinām, kā to izdarīt. Šā iemesla dēļ ir derīgi sazināties ar līdzcilvēkiem, kuri jau nostaigājuši grūto ceļu, varbūt uzsituši punus pierē, bet panākuši labvēlīgu rezultātu. Dzīvokļu īpašnieki stāsta, kā mainījusies viņu dzīve pēc mājas renovācijas un citiem tajā veiktajiem labiekārtošanas darbiem, kā arī pauž savu viedokli par to, vai tas bijis tā vērts.
„Kaimiņi paši pierunāja renovēt māju”
Aivars Āboliņš, Kronvalda iela 5, Jelgava:
– Mūsu mājas iemītnieki par renovāciju sāka spriest jau pirms trim gadiem. Sākumā daži dzīvokļu īpašnieki ar interesi pavēroja, kā Jelgavā tiek siltināti citi daudzstāvu nami, un pārliecinājušies, ka siltināšana dod labumu, ierunājās, ka arī mums vajadzētu piedalīties tamlīdzīgā projektā.
Man kā mājas vecākajam iebildumu pret renovāciju nebija, taču es uzreiz brīdināju, ka aktīvistiem pašiem nāksies iesaistīties dzīvokļu īpašnieku pārliecināšanā. Iznāca tā, ka visu sagatavošanas darbu paveica renovācijā ieinteresētie kaimiņi, es tikai sarīkoju kopsapulces, biju projekta koordinators un uzturēju sakarus ar namu pārvaldi.
Mēs dzīvojam parastā 103. sērijas mājā, kurā ir 27 dzīvokļi. Māja nav liela, bet atrodas labā vietā, zaļā rajonā. Vasarā pie mums ir ļoti skaisti un patīkami. Tiesa, zāliens cieta siltināšanas darbu laikā, bet mēs ceram pavasarī to atjaunot.
Pilna siltināšanas darbu pakete mūsu mājai izmaksāja 196 tūkstošus eiro, tas būtu 119 eiro uz vienu dzīvojamās platības kvadrātmetru, bet mēs paspējām veikt siltināšanu iepriekšējās valsts programmas ietvaros, kura paredzēja līdzfinansējumu no ES fondiem. Tādējādi mūsu izdevumi samazinājās līdz aptuveni 70 eiro par kvadrātmetru, tātad vidēji liela divistabu dzīvokļa īpašniekam par renovāciju būs jāsamaksā 3500 eiro.
Siltināšanu sākām pagājušā gada augustā un pabeidzām nupat šā gada janvārī. Laika apstākļi mūs patiešām ir lutinājuši, pateicoties salīdzinoši siltajam laikam, būvnieki varēja strādāt ziemā. Renovācijas gaitā mēs nosiltinājām mājas fasādi, bēniņus un pagrabu, nostiprinājām lodžiju nožogojumu konstrukciju, veicām skārdnieka darbus uz jumta, uzlikām siltumizolāciju cauruļvadiem pagrabā, nomainījām radiatorus (dzīvokļos, kur tas bija nepieciešams), apkures ierīcēm uzmontējām alokatorus un regulatorus. Nomainījām karstā ūdens apgādes sistēmu. Domājām arī par aukstā ūdens sistēmas nomaiņu, bet pārbaude parādīja, ka vecā vēl ir pietiekami labā stāvoklī, tāpēc nolēmām nesteigties un šo cauruļvadu nomaiņu atlikt uz vēlāku laiku.
Kāpņu telpu kosmētiskais remonts jau bija veikts, divās kāpņu telpās bija ielikti jauni logi, mums atlika ielikt stikla paketes tikai trešajā.
Tagad īsumā par rezultātiem. Februārī mēs pirmo reizi maksāsim par apkuri pēc dzīvokļos uzstādīto alokatoru rādījumiem. Dzīvokļu īpašnieki nobalsoja par proporciju 30:70, tātad visi dzīvokļi vienādi maksās par koplietošanas telpu apkurei patērēto siltumenerģiju un no stāvvadiem saņemto siltumu (30%) un atšķirīgi par siltumu, ko saņēmuši no pašu gaumei atbilstoši noregulētajiem radiatoriem (70%). Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš savā dzīvoklī uzstādījis minimālu apkures temperatūru, maksās krietni mazāk nekā kaimiņš, kurš pilnībā atvēris regulatoru.
Mūsu kapnēs ir ierīkota individuālā gāzes apkure, šā gada janvārī mēs izlietojām divreiz mazāk gāzes nekā 2014. gada janvārī. Tas ir ļoti labs ietaupījums! Savā dzīvoklī uzturu 21–22 grādu temperatūru un sakarā ar to tērēju tikai 25% no parastā gāzes daudzuma. Bet abās blakus kāpnēs cilvēki ekonomiju izjutīs vēl vairāk, jo tur ir centrālā apkure, kas allaž ir izmaksājusi dārgāk par gāzes apkuri. Ko teikt? Darbi pabeigti tikai pirms trim nedēļām, bet mēs jau priecājamies par rezultātiem!
„Par siltumu maksājam 20–25 eiro mēnesī!”
Valentīna Grigorjeva, Kalnciema ceļš 99, Jelgava:
– Par mājas vecāko kļuvu jau sen, 1998. gadā. Lai gan mūsu māja atrodas Jelgavas nomalē, 2010. gadā JNĪP ieteica mums padomāt par renovāciju. Rīkojām mājas iemītniekiem sapulces, pastāstījām, kādu labumu dod siltināšana, skaidrojām, ka ar Eiropas Savienības fondu atbalstu ir iespējams renovāciju veikt par puscenu. Godīgi sakot, sākumā lāgā negribējās ticēt: kā tas var būt, ka Eiropa mums segs pusi siltināšanas izmaksu? Bet tā kā namu pārvaldes darbinieki apgalvoja, ka tā ir nopietna programma, mēs nolēmām piedalīties.
Tobrīd man sākās pats sarežģītākais darbs – kaimiņu pierunāšana. Pusē dzīvokļu pie mums dzīvo pensionāri, katrs skaita savus grašus. Likās, ka ar viņiem būs grūti sarunāt. Bet tajā laikā JNĪP pabeidza renovēt māju Helmaņa ielā 3. Māja izskatījās priekšzīmīgi, bija bauda uz to skatīties. Pilsēta mums neliela, un izrādījās, ka vienam no mūsu kaimiņiem Helmaņa ielā 3 dzīvo radinieki, otram paziņas. Šie cilvēki vienā balsī stāstīja, ka par renovāciju nemaz tik dārgi nav jāmaksā, toties apkure kļuvusi ievērojami lētāka.
Veseli četri gadi pagāja, līdz mūsu māja nopietni noskaņojās renovācijai. Kādu laiku es pat biju zaudējusi cerību, nolēmu, ka neviens jau neies mūsu nomali siltināt, pilsētas centrā taču darba netrūkst... Tomēr par renovāciju balsoja 14 dzīvokļu īpašnieki no 18, tātad absolūtais vairākums, un namu pārvalde mūs atbalstīja. Pagājušajā gadā man par lielu prieku tā lieta iekustējās.
Mūsu māja saņēma no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apstiprinājumu par līdzfinansējumu renovācijai no ERAF. Iepirkuma konkursā uzvarēja būvfirma Amaxs, kas ļoti labi strādāja, visus darbus paveica laikus un nevainojamā kvalitātē. Arī cenas bija adekvātas. Pati pārbaudīju, vai izlietoto materiālu daudzums atbilst iepirktajam daudzumam. Pēc specialitātes esmu grāmatvede, bet pat es nekur nevarēju piekasīties.
Būvnieki darbus pabeidza trijos mēnešos. Tagad mūsu māja ir nosiltināta pa visu perimetru. Bēniņos uzpūta vati biezā slānī, pagrabā griestus nosiltināja ar putuplastu. Pie viena nomainīja visas komunikācijas. Iedzīvotāji saņēma jaunu ūdensapgādes sistēmu. Santehniķi ne tikai ielika jaunas caurules, bet arī labi tās izolēja. Apkures sistēmu nolēmām nemainīt, turklāt, jau pirms renovācijas bijām sildķermeņus aprīkojuši ar termoregulatoriem un alokatoriem. Saskaņā ar projektu mūsu mājas renovācija izmaksāja 169 tūkstošus eiro, daļu no šīs summas saņēmām no LIAA. Iznāca, ka trīsistabu dzīvokļa īpašniekam jāmaksā 5600 eiro, divistabu – aptuveni 4800 eiro. Īpaši mūs iepiecināja tas, ka pārvaldnieks deva mums iespēju pašiem izvēlēties samaksas termiņu. Daži dzīvokļu īpašnieki spēja norēķināties uzreiz, citi noslēdza kredītlīgumus uz laiku no viena līdz piecpadsmit gadiem.
Renovācijas efektu, protams, izjutām uzreiz pēc darbu pabeigšanas – jau pagājušā gada vasarā. Agrāk karstā laikā mājai stipri sakarsa jumts, mēs gulējām uz grīdas, slapjos palagos satinušies. Pēc jumta siltināšanas klimats dzīvokļos normalizējās. Rudenī apstaigāju dzīvokļus ar termometru, izrādījās, ka gaisa temperatūra telpās pēc apkures sezonas sākuma bija par diviem trim grādiem augstāka nekā iepriekšējā gadā. Uz mūsu radiatoriem stāv alokatori un regulatori, tātad cilvēki uzstāda minimālo apkures temperatūru, lai būtu mazāk jāmaksā. Pat ar izslēgtiem radiatoriem mums tagad ir siltāk, nekā agrāk bija ar ieslēgtiem.
Cik mēs maksājam par apkuri un vai renovācija ļauj nopietni ietaupīt uz Fortum pakalpojuma rēķina? Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevaru. Dažs cilvēks ir salstīgs, viņš var pagriezt regulatoru uz maksimumu, lai telpa iesiltu līdz +25 grādiem, bet tad viņš ietaupīs mazāk nekā citi. Toties mūsu pensionāri gandrīz vai neatver radiatorus, dzīvo +20 grādu temperatūrā un maksā daudz mazāk nekā pirms dažiem gadiem.
Mēs ar vīru esam pensionāri un šajā sezonā tikpat kā neesam ieslēguši radiatorus. Kāds ir rezultāts? Siltumenerģijas rēķins par diviem pirmajiem apkures sezonas mēnešiem bija tikai 45 eiro.
Jūs jautājat, vai es piekristu renovācijai, ja tagad man no jauna būtu jāizdara izvēle. Jā. Piekristu bez jebkādām šaubām.
„Mūsu cilvēki vairs nesalst”
Zita Birziņa, Satiksmes iela 53, Jelgava:
– Šovasar mēs savā mājā uzstādījām alokatorus – mēraparātus, kas uzskaita dzīvokļa saņemto siltuma daudzumu un tādējādi palīdz taisnīgi sadalīt starp iedzīvotājiem maksu par apkuri. Dažās mājās Jelgavā alokatorus lieto jau sen, bet tur tos renovācijas gaitā uzstādīja namu pārvalde eksperimantālā projekta ietvaros. Mēs pirmie Jelgavā paši uzstādījām alokatorus par savu naudu, negaidot kompleksu siltināšanu.
Mūsu mājā ir 96 dzīvokļi, lielākā daļa iedzīvotāju iegādājušies gan alokatorus, gan termoregulatorus. Atteicās tikai daži dzīvokļu īpašnieki, bet mēs pat nemēģinājām viņus pārliecināt. Tādi dzīvokļi gluži vienkārši par siltumu maksā maksimāli (pēc alokatora rādījumiem mājas pašā „karstākajā” dzīvoklī).
Cilvēki ātri saprata, kāpēc alokatori ir izdevīgi. Šobrīd viss siltums, ko patērē mūsu māja, nosacīti tiek dalīts divās daļās. 40% siltumenerģijas ir obligātā komponente, par kuru maksā visi mājas iedzīvotāji. Tas ir siltums, kas tiek patērēts koplietošanas telpu apkurei, kā arī siltums, ko dzīvokļi saņem no apkures sistēmas stāvvadiem. Atlikušie 60% no siltumenerģijas kopējā daudzuma ir mainīgā vērtība. Tas, cik katrs dzīvokļa īpašnieks samaksās, ir atkarīgs no alokatoru rādījumiem uz viņa dzīvokļa radiatoriem. Ja termoregulators ieslēgts uz pilnu jaudu un dzīvoklis ir karsts, būs jāmaksā vairāk, ja regulators aizvērts, arī maksa būs mazāka.
Tas nozīmē, ka tad, ja radiatori ir pilnībā atslēgti, par siltumu jāmaksā tikai 40% no vidējās cenas. Protams, tuvāka reālajai būtu proporcija 50:50, bet tādā gadījumā cilvēkiem nebūtu pietiekamas motivācijas regulēt radiatorus.
Visi mūsu mājas iemītnieki, kas uzstādījuši alokatorus, ir apmierināti, īpaši jau pensionāri. Gadās, ka vecāks cilvēks mājo trīsistabu dzīvoklī, bet reāli lieto tikai vienu istabu. Tagad viņš var pārējās telpās radiatorus ieregulēt minimālajā apkures režīmā un par siltumu maksāt mazāk.
Kāpēc mūsu mājas iedzīvotāji balsoja par alokatoriem? Lieta tāda, ka mums ir vienas caurules apkures sistēma. Kā parasti mēdz būt tādās mājās, arī pie mums piektajā stāvā bija karsti, bet pirmā stāva iemītnieki sala. Tas nekam nederēja! Bija radusies absurda situācija: daudzi turēja logus atvērtus un reizē sūdzējās, ka mēs saņemam pārāk lielus rēķinus par apkuri.
Protams, varēja jau iztikt tikai ar termoregulatoriem, tas ļautu augšējo stāvu iemītniekiem pazemināt temperatūru, un tad vairāk siltuma nonāktu līdz pirmā stāva dzīvokļiem. Bet tādā gadījumā būtu grūti pārliecināt cilvēkus, lai viņi radiatorus noregulē uz zemāku temperatūru, jo siltums joprojām būtu „kopējs”. Šā iemesla dēļ mēs nolēmām uzstādīt alokatorus, kuri gādā, lai cilvēki maksātu tikai par to siltumenerģiju, ko viņi reāli patērējuši. Tas disciplinē cilvēkus, un tagad mūsu mājā vairs nav nekādu problēmu ar atvērtiem logiem un apakšējo stāvu iemītnieki vairs nesalst.
Iespējams, ka kopējais megavatstundu skaits, ko saņem mūsu māja, nav samazinājies, taču tagad siltums vienmērīgi sadalās pa visu māju un mēs vairs nesildām āra gaisu. Rezultātā arī maksa par siltumu kļuvusi taisnīgāka.
Protams, daudziem jelgavniekiem būs interesanti uzzināt, kā mēs norēķināmies par alokatoriem un regulatoriem. Lielākā daļa iedzīvotāju uzreiz samaksāja par šīm ierīcēm, bet maznodrošinātajiem JNĪP deva iespēju norēķināties četru mēnešu laikā.
Vai man nācās pierunāt kaimiņus, lai viņi balso par alokatoriem? Nē. Mēs vienkārši savācām informāciju, uzklausījām to māju iedzīvotājus, kurās alokatori jau uzstādīti, un pēc tam pastāstījām kaimiņiem par šīs sistēmas priekšrocībām un trūkumiem. Es arī tagad necenšos pierunāt tos mūsu mājas iemītniekus, kuri joprojām nav izšķīrušies uzstādīt alokatorus. Uzskatu, ka katram īpašniekam pašam ir tiesības izlemt.
Interesanti, ka ne visi apakšējo stāvu dzīvokļu īpašnieki rekonstrukcijas gaitā uzstādīja regulatorus, jo bija pieraduši pie vēsuma un nevarēja pat iedomāties, ka kādu dienu viņiem varētu kļūt silti. Bet tāda diena pienāca, un nu mēs droši varam sacīt, ka arī pirmajos stāvos nepieciešams radiatorus aprīkot ar termoregulatoriem.
Es viennozīmīgi ieteiktu citām mājām arī lietot alokatorus un regulatorus. Bet tamlīdzīgā projektā nevar mesties pa galvu pa kaklu. Svarīgi ir apzināties, vai māja var atļauties tādus izdevumus, piemēram, vai tai ir remonta uzkrājumi. No otras puses, mūsu māja pagājušo gadu beidza ar nelielu bilances mīnusu, bet ar uzdevumu mēs tikām galā. Tas tāpēc, ka iedzīvotāji par ierīcēm maksāja paši.
Nākamais darbs, ko gribētu paveikt savā mājā, ir ūdens patēriņa skaitītāju nomaiņa. Tas, kas notiek šobrīd, nav normāli: katru mēnesi atklājas milzīga starpība starp mājas kopējā skaitītāja rādījumiem un dzīvokļos uzstādīto individuālo skaitītāju rādījumu summu. Mēs zaudējam līdz 200 kubikmetriem ūdens mēnesī. Piekritīsit, ka tādu daudzumu nav iespējams vienkārši nozagt!
Manuprāt, ūdens zudumu iemesls ir skaitītāju tehnisko parametru nesakritība. Piemēram, ja pilsētas ūdensapgādes uzņēmums, kuram pieder mājas skaitītājs, pēc mūsu kārtējā signāla ir ar mieru izskalot skaitītāju, nākamajā mēnesī rādījumu starpība samazinās. Bet pēc dažiem mēnešiem korekcija atkal dramatiski palielinās.
Paradokss ir tas, ka ne jau iedzīvotāji norāda nepareizus skaitītāju rādījumus, bet kopējais mēraparāts mēra nepareizi. Un tas notiek pat par spīti tam, ka mūsu mājā kopējam ūdensvadam uzstādīts filtrs, kas attīra ūdeni no lieka kalcija.
Tagad mēs vēlamies dzīvokļos uzstādīt attālināti nolasāmus skaitītājus. Tādā gadījumā arī pie ūdensvada ieejas mājā vajadzēs uzstādīt augstas precizitātes klases skaitītāju. Ceru, ka pilsētas ūdensapgādes uzņēmums mums nodrošinās tādu iespēju, un tad mēs beidzot likvidēsim ūdens zudumus.