„Visi normāli cilvēki raksta par santehniķiem, es arī uzrakstīšu. Ja nu kādam noder.
Pirms mēneša vannas istabā no izlietnes apakšas sāka tecēt ūdens, tāda mazītiņa strūkliņa. Aiztecēja pa grīdu līdz vannas istabas vidum un sāka plesties plašumā.
Mums ar vīru ir noteikts pienākumu sadalījums. Man PSN (pēkšņs sadzīves negadījums) reakcijas regulators ir ieslēgts uz maksimumu, viņam – uz minimumu. Piemēram, ja kaķītis kaut ko atvēmis, es jau domās vedu viņu uz klīniku, laužos caur apmeklētāju burzmu un saucu veterinārārstam: „Trīs ampulas sirdszāļu!” Bet, kamēr es dīdos un pirms laika apraudu pāragri no dzīves šķīrušos dzīvnieciņu, vīrs flegmātiski sakopj grīdu un vēl uzšauj ar lupatu tieši ceļā laiski gulošajam runcim.
Ar ūdeni bija tāpat. Es nobālu, atgāzos pret stenderi un ar stīvu skatienu vēroju strūkliņu. Pret pašas gribu atausa atmiņā, kā vācām naudu manai draudzenei, kas bija applūdinājusi veselu varzu apakšējo stāvu. Draudzenei viss beidzās labi, bet ar mūsu kaimiņiem tas neies cauri, tie ir skarbi, ilggadējās cīņās par vietu mašīnas nolikšanai pagalmā rūdīti cilvēki. Ar vienu skatienu savalda sadzērušos durvju sardzi, ar otru liek suņa atstātajai čupiņai iesūkties asfaltā, ar trešo izslēdz brēcošo mašīnu signalizāciju, un to visu izdara reizē. Tieši tāpēc, iedomājoties par sekām, man vajadzēja pieturēties pie stenderes.
Atnāca vīrs, paskatījās uz strūkliņu un noteica: „Neuztraucies, brīvajās dienās savedīšu kārtībā”. Šo vārdu dēļ bija gatava uz vietas no viņa šķirties, kaut turpat vannas istabā. Brīvajās dienās! Līdz tam mēs paspēsim noslīcināt visu māju, izskalot pamatus un aizpeldēt pa Maskavas ielu uz okeānu. Skaidrs, ka es negrasījos gaidīt brīvās dienas, tāpēc izsaucu santehniķi. Ieradās divi, sirmām ūsām un zilos kombinezonos. Novērtējuši nelaimes mērogus, viņi paskaidroja, ka vajadzēs lauzt sienu. Visas caurules ir sienā, caurulē – caurums, pa to tek. Tiklīdz būsiet atlauzuši flīzes, zvaniet.
Es sabruku un apraudājos. Flīzes vannas istabai mēs bijām izraudzījušies ar tādām pūlēm, ka vieglāk būtu bijis pašiem sarakt mālus, apdedzināt, nokrāsot vajadzīgajā krāsā un pielikt pie sienas. Nerunājot nemaz par to, ka zem izlietnes ir iebūvēts skapītis, kurš no būs jāsalauž un jāizmet.
Bet nekas cits jau neatlika, nācās atbīdīt izlietni ar skapīti, sadauzīt flīzes un atkal zvanīt pārvaldniekam. Vīri ar sirmajām ūsām stundu laboja cauruli un aizgāja, atstājot aiz sevis specifisku aromātu, postažu vannas istabā un laimes pārņemtu mani. Drīz pēc viņu aiziešanas no izlietnes apakšas uz grīdas sāka tecēt ūdens strūkliņa.
Pārstāju priecāties un atkal izsaucu santehniķus. Par laimi sienā jau bija caurums. Santehniķi apostīja cauruli, atrada vēl vienu caurumu, aizlīmēja un aizgāja. Es atbīdīju skapīti vietā, saslaucīju no grīdas cementu. Pret vakaru uz grīdas atkal bija ūdens peļķīte.
Jutos kā slepkava, kam viesistabā laiku pa laikam parādās asins pleķis. Ūdentiņš no kaut kurienes klusi un rāmi turpināja tecēt. Es sapratu, ka caurule drīz plīsīs, un tad plūdus vairs neapturēt. Apakšējie iemītnieki ar daudzu miljonu remontu izvirzīs mums prasību, mēs izputēsim. Nabadzība, lēti cīsiņi, izstaipītas triko drēbes, bērns skrandās, runcis vienās pinkās. Atnāca santehniķi. Kad aizgāja, caurule izskatījās pēc mūmijas – apsaitēta, nocementēta, apsmērēta ar medu un putnu mēsliem. Ja pār mums gāztos vulkāna izvirdums, vienīgais, kas būtu palicis no mājas pēc piectūkstoš gadiem, būtu caurules gabals no mūsu vannas istabas.
Sestdienas rītā uz grīdas tecēja strūkliņa. Es klusi iesmējos un sāku klejot pa dzīvokli, laiku pa laikam piespiežot galvu sienai. Vīrs nolika pie malas brokastu sviestmaizi un devās uz vannas istabu. Pavēroja strūkliņu, izpētīja daudz cietušo cauruli, beidzot nez kāpēc ielūkojās ventilācijas kārbā, kas atrodas divus metrus pa kreisi un uz augšu no izlietnes.
Pēc tam kaut ko norūca, piezvanīja uz namu pārvaldi un pavēstīja, ka mūs applūdina augšējie kaimiņi. Ūdens plūst pa kārbas sienām, tiek līdz līkajai caurulei un tālāk sūcas pa tās virsmu, bet aiz izlietnes sāk pilēt lejā uz grīdas.
Santehniķi aizdrāzās pie mūsu augšstāva kaimiņa, atrada sūci, un pēc desmit minūtēm pie mums bija sauss. Morāle: ja tā labi padomā, beigu beigās vienmēr izrādās, ka vainīgi tie, kas augšā.