„Pagājušajā gadā Infektoloģijas centrs ziņoja par tādas bīstamas slimības kā legioneloze izplatīšanos. Tās ierosinātāji iemājo ūdensvadā, ja mājā nav nodrošināta normāla karstā ūdens temperatūra – virs 50 grādiem. Mums no krāna tek tik tikko remdens ūdentiņš. Vai namu pārvaldei jālabo situācija un jāsargā mūs no saslimšanas?”
Atbild Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Urpena:
– Preču un pakalpojumu drošuma likums nosaka, ka „pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt tikai drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu”. Tātad tieši pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par tā drošumu. Attiecībā uz ūdeni tas ir pilsētas ūdensapgādes uzņēmums un/vai ūdensvada īpašnieks.
Lai novērtētu legionelozes izplatību un izlemtu, kā rīkoties turpmāk, 2011. gada rudenī Veselības inspekcija sarīkoja sapulci, kurā piedalījās Rīgas domes, māju un apsaimniekošanas uzņēmumu pārstāvji. Dalībnieki bija vienisprātis, ka galvenais slimības profilaksē ir nepieļaut legionellu savairošanos ūdensvadā. Aukstā ūdens temperatūrai jābūt zem plus 20 grādiem, karstā – virs 50 grādiem (tādam ūdenim jātek no krāna jau minūti pēc tā atgriešanas).
Šī prasība jau tiek pildīta ēkās, kur tas ir tehniski iespējams un kur iedzīvotāji šo ideju atbalsta. Diemžēl jāteic, ka ne visās mājās iespējams iedzīvotājiem piegādāt vajadzīgās temperatūras ūdeni. Tam iemesls ir tehniskās iespējas un dzīvokļu īpašnieku zemā maksātspēja.
Sakarā ar to Ekonomikas ministrija uzskata, ka ieviest vajadzīgo režīmu visā Latvijā nav reāli. Pirmkārt, Ministru kabineta noteikumi Nr. 25, kas nosaka, ka karstā ūdens temperatūrai mājās jābūt ne zemākai par 50 grādiem, attiecas tikai uz jaunbūvēm, kā arī mājām, kurās rekonstruēta ūdenspiegādes sistēma. Otrkārt, ja ar likumu noteiktu, ka attiecīgā prasība jāpilda arī vecajās mājās, tas nozīmētu, ka iedzīvotājiem pašiem jāgādā par ūdensvada rekonstrukciju, kas maksā visai dārgi.
Ko darīt? Labā ziņa ir tā, ka saskaņā ar likumu „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” valstij jāpalīdz renovēt mājas, kuru tehniskais stāvoklis atzīts par bīstamu cilvēku dzīvībai vai veselībai. Tikai viens „bet”: tā kā budžetā trūkst līdzekļu, programmas sākums atlikts līdz 2013. gada 1. jūnijam.