Daudzi jo daudzi cilvēki Latvijā gaida apkures sezonas beigas, lai vairs nebūtu jāmaksā neprātīgie rēķini. Viens otrs pat ir pieprasījis, lai pārvaldnieki pirms laika atslēdz siltuma padevi. Un taisnība vien ir: maksāt tādu cenu par siltiem radiatoriem vairs nav iespējams!
Kur ir ekonomijas rezerves?
Aizvadītajā nedēļā Saeimas Mājokļu apakškomisija noklausījās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārstāvju ziņojumu. Kā paskaidroja apakškomisijas vadītājs Aleksandrs Sakovskis, „mērķis bija tarifa aprēķināšanas metodikā atrast ekonomijas rezerves”.
– Piemēram, likums paredz, ka siltuma ražošanas rentabilitāte var sasniegt 10%, – sacīja Sakovskis, – bet mūsu valsts pārdzīvo ne tos labākos laikus, cilvēki gluži vienkārši nevar samaksāt rēķinus! Kāpēc nevarētu samazināt siltumuzņēmumu maksimālo rentabilitāti – vismaz uz kādu laiku?
Ja rentabilitāte tiktu pazemināta līdz 5%, iedzīvotāju un uzņēmumu gada maksājumi saruktu aptuveni par 10 miljoniem latu. Jau būtu ekonomija!
Valdība: „Nodokļus neaiztiksim”
Viena laba lieta: kaut daļa Saeimas deputātu cenšas saprast, kāpēc siltumenerģija šobrīd ir tik dārga un ko būtu iespējams darīt, lai nākamajā apkures sezonā tā vismaz nekļūtu vēl dārgāka.
Bet ir arī negatīvi aspekti: Mājokļu apakškomisijai, kura darījusi zināmu nodomu palīdzēt iedzīvotājiem, ceļu kā dzelzsbetona siena aizšķērso gan likumi, kas aizsargā siltuma ražotāju tiesības, gan aizvien pieaugošā gāzes cena.
– Tieši kurināmā cenas celšanās ir iemesls siltumenerģijas tarifu kāpumam, – skaidro Regulatora pārstāvis Uldis Sarma, – un ir pamats aizdomām, ka gāzes cena turpinās augt.
Diemžēl Latvijas iedzīvotājiem nav nekādu iespēju ietekmēt zilā kurināmā cenu, tāpat kā nav iespējas panākt, lai tiktu samazināti nodokļi, ar kuriem kopš 2011. gada apliek siltumenerģiju. Valdība paziņojusi: uz nodokļu samazināšanu neceriet!
Tad kādas ekonomijas rezerves parlaments var atrast pašreizējos siltumenerģijas tarifos?
Valsts saņēmusi 30 miljonus
– Pirmskrīzes laikā siltumenerģijai tika piemēroti salīdzinoši zemi nodokļi, un valsts budžets no tā saņēma tikai 10 miljonus latu, – Regulatora skatījumu uz problēmu pauž komisijas valdes loceklis Rolands Irklis. – Kopš spēkā ir jaunie nodokļi, valsts budžeta ienākumi palielinājušies līdz 30 miljoniem latu.
Ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi gadā par siltumenerģiju samaksā aptuveni 234 miljonus latu (runa ir tikai par regulējamā pakalpojuma tirgu), aptuveni 10% no šīs summas valstij nebūtu obligāti gūstama peļņa.
Ziemā Rīgas dome vērsās valdībā ar prasību PVN siltumenerģijai samazināt no 12% līdz 5%, kas iedzīvotājiem dotu prāvu ietaupījumu, bet Ministru kabinets kategoriski noraidīja šo prasību.
– Tādā gadījumā mēs ieteiktu valstij daļu no saņemtajiem 30 miljoniem izmantot sociālās palīdzības sniegšanai mazturīgajiem, – saka Rolands Irklis. – Vajadzētu realizēt rēķinu samaksas atbalsta programmu maznodrošinātajām ģimenēm.
Tas būtu tikai taisnīgi. Bet vai reāli? Pagaidām valdošā koalīcija uz visiem aicinājumiem glābt iedzīvotājus no postošajiem rēķiniem atbildējusi ar standarta ieteikumu: „Siltiniet mājokļus!”
Peļņu samazināt nav ar mieru
Ko darīt? Vai tiešām nav nekādas iespējas samazināt siltumenerģijas tarifus, pārskatot to aprēķināšanā iekļautās pozīcijas? Regulatora pārstāvji uzskata, ka siltumenerģijas ražošanas uzņēmumu rentabilitātes rādītāja pazemināšana ir maz ticama.
– 10% ir maksimālā likme, – skaidro Uldis Sarma. – Tas nozīmē, ka tādu rentabilitāti mēs ļaujam tarifā iestrādāt tikai ļoti efektīvi strādājošiem uzņēmumiem. Ja ražotājs pats necenšas samazināt tarifu, veicot ražošanas modernizāciju utt., mēs tarifā paredzam zemāku rentabilitāti. Bet tā nekādā gadījumā nav uzņēmuma tīrā peļņa! No šiem līdzekļiem tiek maksāti, piemēram, nodokļi un kredītprocenti.
Skaidrojums šķiet patiess. Piemēram, 2011./2012. gada apkures sezonā AS Rīgas siltums tīrā peļņa pie 113 miljonu latu apgrozījuma bija 3,6 miljoni latu (2,7%).
– Neviens nepiespiedīs uzņēmējus nodarboties ar siltumenerģijas ražošanu, ja bizness kļūs pavisam nerentabls, – uzskata Rolands Irklis.
Cenšas uzpūst tarifus
Protams, tarifa samazināšana nedrīkst novest pie tā, ka siltumenerģijas ražotāji atsakās sniegt iedzīvotājiem pakalpojumu. Bet arī cilvēkiem vajadzīga pārliecība, ka uzņēmēji ar tarifa palīdzību necenšas iedzīvoties uz viņu rēķina.
Diemžēl simtprocentīgas pārliecības nav. Regulatora pārstāvji gan saka, ka siltuma ražotājiem jāpamato katra tarifā iestrādātā izmaksu pozīcija. Ja tā ir darbinieku alga – esiet tik laipni un parādiet dokumentus, ja kurināmā iepirkšana – tas pats.
– Pārbaudot tarifa komponentes, mēs nereti atklājam nepamatoti augstas izmaksu pozīcijas, – atzīst Uldis Sarma. – Piemēram, 2012. gadā mēs caurlūkojām siltumenerģijas tarifus 18 apdzīvotām vietām, un 12 gadījumos pēc dokumentu izskatīšanas mums izdevās samazināt prognozēto cenu kāpumu.
Tostarp siltumenerģijas tarifu Lēdmanei Regulatora speciālisti izvērtēšanas procesā pazemināja par 13,4%, Rīgai – par 0,04%,
Ražotāju pieteikumu rūpīga pārbaude tikai 2012. gadā vien Latvijas iedzīvotājiem nodrošināja 1,5 miljonu latu ietaupījumu. Protams, tas ir piliens jūrā, tomēr Regulatora darbs kaut kādu labumu cilvēkiem ir devis.
Vai nav par daudz?
Saeimas Mājokļu apakškomisijai kopīgi ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas speciālistiem izdevās atrast vēl vienu gluži jaunu ekonomijas rezervi.
– Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka ražotājam ir tiesības tarifā iekļaut siltuma zudumus savos tīklos, tas ir, iedzīvotāji maksā par siltumu, kas gājis zudumā transportēšanas laikā līdz mājai, – apstiprināja Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis. Likums atļauj piegādātājam tarifā iekļaut zudumus līdz 23% apmērā.
– Vai jums nešķiet, ka tas ir par daudz? – painteresējās deputāts Viktors Valainis.
Patiešām, maksāt par piekto daļu saražotā siltuma, kura izkūpējusi gaisā, ir nepieļaujama greznība. Regulatora pārstāvji zināja stāstīt, ka Latvijā ir siltumuzņēmumi, kuriem zudumi sasniedz par 24–26%! Tostarp norma Ziemeļeiropas valstīs ir 10–12%. Tad nav jau nekāds brīnums, ka pie mums vislielākajā salā vietvietām zaļo zāle, bet iedzīvotāji saņem astronomiskus rēķinus.
Vajadzīgas jaunas robežas
Ko darīt ar bēdīgā stāvoklī esošajām siltumtrasēm? Protams, tās vajag renovēt! Šai nolūkā siltumenerģijas ražotājiem ir pieejami Eiropas fondu līdzekļi. Diemžēl daži ražotāji par to neliekas ne zinis – vai vērts raizēties par komunikāciju siltināšanu, ja iedzīvotāji apmaksā visus zudumus?
Saeimas Mājokļu apakškomisija ieteica apkures tarifā iekļaujamajiem siltuma zudumiem noteikt 12–15 procentu ierobežojumu. Pārējie izdevumi ražotājiem būtu jāsedz no savas peļņas. Tas piespiestu viņus reāli gādāt par komunikāciju renovēšanu.
Lai šo problēmu atrisinātu, jāizstrādā grozījumi attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos. Iespējams, pateicoties šai Saeimas iniciatīvai, dažu pilsētu iedzīvotāji ar laiku varētu sagaidīt siltumenerģijas tarifu samazināšanos par 5–10%.