Nemeklējiet šajā stāstā morāli. Tas arī nav stāsts par komunālajiem pakalpojumiem, tas ir stāsts par cilvēku attiecībām. Mūsu lasītājs pats pieļāva visas iespējamās kļūdas, lai paliktu bez dzīvokļa, un tagad stāsta par notikušo, lai brīdinātu citus.
„Tas notika jau vairāk nekā pirms pieciem gadiem... Bet stāstījums, šķiet, jāsāk no vēl senākiem notikumiem – no tā laika, kad nomira mani vecāki un par vienīgo radniecisko dvēseli Latvijā man kļuva mātesmāsa.
Viņa bija ļoti stipra un labsirdīga sieviete, pieņēma mani gandrīz vai kā pašas dēlu un dzīvē daudz man palīdzēja. Kad krustmāmiņa aizgāja pensijā, viņa sacīja: „Artur, pārcelies pie manis, palīdzi izremontēt dzīvokli un kārtot saimnieciskās lietas. Tāpat jau dzīvoklis pēc manas nāves paliks tev!”
Būdams vientuļš cilvēks, kam savu ģimeni tā arī nebiju izdevies nodibināt, ar prieku pārcēlos pie krustmātes. Dzīvojām labi, es lielu naudu ieguldīju dzīvokļa pārbūvē un remontā, pastāvīgi maksāju par komunālajiem pakalpojumiem. Ātri pieradu domāt, ka dzīvoklis vienlīdz pieder mums abiem.
Ritēja laiks, es strādāju celtniecībā un bieži vien ilgāku laiku biju prom – citās pilsētās un pat valstīs. Aptuveni pirms desmit gadiem sāku baidīties astoņdesmit gadus veco krustmāti atstāt vienu mājās, jo viņa sāka aplami runāt. Ārsti noteica diagnozi: galvas smadzeņu asinsvadu ateroskleroze. Izdevās sarunāt paziņas, lai manas prombūtnes laikā viņu apmeklē, un kādu laiku viss bija labi.
Bet aptuveni gadu pirms krustmātes nāves pie viņas sāka piestaigāt sieviete no dzīvokļa turpat mūsu kāpnēs. Viņa allaž mīļi aprunājās ar sirmgalvi, nesa viņai ēdienu. Kad biju mājās, palīdzība nebija vajadzīga un kaimiņiene nerādījās, bet manā prombūtnē viņa daudz laika pavadīja pie krustmātes. Atzīšos: es par to tikai priecājos, jo vecam cilvēkam tik ļoti nepieciešama sabiedrība.
Pēdējos mēnešos pirms aiziešanas mūžībā krustmāte kļuva pavisam jocīga, pat nepazina mani. Uz darbu gāju ar smagu sirdi... Un tad pienāca bēdu diena, kad mana vienīgā radiniece nomira. Ieturējusi pēc bērēm dažu nedēļu pauzi, pie manis ieradās kaimiņiene un paziņoja: „Jūsu krustmāte dzīvokli ar testamentu ir novēlējusi man, tāpēc lūdzu jūs iespējami ātri izvākties”.
Toreiz tikai pasmējos: tā nu gan krustmāte man būs liegusi mantojumu, es taču gan dzīvokli par savu naudu izremontēju, gan visu laiku par komunālajiem pakalpojumiem maksāju! Bet pēc sarunas ar juristu man smiekli vairs nenāca: izrādījās, ka krustmāte tiešām mēnesi pirms nāves kopā ar kaimiņieni aizbraukusi pie notāra un uzrakstījusi testamentu, novēlot visu svešam cilvēkam.
Dusmās savācu savas mantas un pārcēlos uz īrētu dzīvokli, bet pēc kāda laika attapos un sāku ar kaimiņieni tiesāties, jo, manuprāt, viņa ar viltu bija iemantojusi krustmātes uzticību un ietekmējusi viņu. Vecā sieviete tika aizvesta pie notāra un parakstīja testamentu, lai gan jau bija skaidri redzams, ka viņa vairs lāgā nesaprot, ko dara.
Es līdz pēdējam ticēju, ka uzvarēšu tiesā, jo esmu taču nelaiķes vienīgais radinieks, vienmēr biju viņai palīdzējis un aprūpējis daudz vairāk nekā kaimiņiene, divdesmit gadus biju kārtojis visus ar dzīvokli saistītos maksājumus. Bet tiesa lēma, ka krustmātei bija tiesības rīkoties ar savu mantu pēc pašas ieskatiem. Kaimiņiene cīņu pabeidza kā uzvarētāja.
Tagad es pats esmu vecs un slims. Tiesas prāvas zaudētas, man nav naudas, lai īrētu dzīvokli, tāpēc lielākoties mājoju pie paziņām vai dzīvoju pamestās dārza mājiņās. Juristi saka, ka man vajadzēja laikus pamanīt kaimiņienes viltību un dabūt ārsta atzinumu, ka krustmātei iestājusies vecuma plānprātība. Vai arī, un no likuma viedokļa tas būtu vēl pareizāk, man esot vajadzējis prasīt, lai tiesa, krustmātei vēl dzīvai esot, atzīst viņu par rīcībnespējīgu. Bet tagad, apzinoties visas savas kļūdas, varu teikt tikai vienu: man roka neceltos tiesāties ar veco krustmāti, tātad arī tagad es atkārtotu tās pašas kļūdas...”
Sargājiet sevi un savus tuviniekus, un ziniet, ka jēra ādā mūsu mājās bieži vien ienāk īsti vilki. Centieties laikus sakārtot mantiskās attiecības, bet nekustamā īpašuma mantošanas jautājumos nekad nepaļaujieties uz mutisku vienošanos vai goda vārdu.