Tāds, lūk, ir mūsu Jānis!

„Jau sen vēlējos uzrakstīt par mūsu sētnieku, bet kaut kā nav sanācis! Beidzot tomēr esmu saņēmusies un rakstu jums. Dzīvoju Latgalē, Preiļos. Prese maz uzmanības pievērš mūsu skaistajam novadam, bet te ir tik daudz gudru, labu un strādīgu cilvēku.

Dzīvot Latgalē, maigi izsakoties, nav viegli, daudzi cilvēki šajā grūtajā laikā pat nedzīvo, bet tikai cenšas izdzīvot. Tomēr, par spīti visam, latgalieši ir un paliek labsirdīgi un atsaucīgi, bet galvenais – pacietīgi! Par vienu no šiem apbrīnojamajiem cilvēkiem vēlos pastāstīt visiem.

Mūsu mājā Celtnieku ielā jau ilgus gadus par sētnieku strādā Jānis Gžibovskis. Mūsu rajonu bez Jāņa nevar pat iedomāties. No rīta izej no mājas, bet viņš jau visu uzkopis un noguris atpūšas uz soliņa. Parasti apsēžos viņam blakus, sasveicināmies, aprunājamies par laiku un viņa grūto darbu. Viņš pastāsta, ko jau paguvis izdarīt un kas vēl jāizdara līdz vakaram. Skatos uz šo nepavisam vairs ne jauno un pēc skata nepavisam ne brašo vīru un brīnos, kur viņš smeļas tādu enerģiju un darbaspējas! Viņš man atgādina manu vecotēvu. Tikpat maigs skatiens un kautrīgs smaids, vienmēr tikpat laipns un pretimnākošs.

Jāņa aprūpei uzticētā teritorija nav nekāda mazā. Visu dienu mūsu sētnieks kaut ko berž un slauka, vāc zāli un stiepj gružus. Mūsu ielā vienmēr valda tīrība un kārtība. Domāju, ka redzot, cik godprātīgi strādā mūsu sētnieks, cilvēkiem vienkārši neceļas roka kaut ko piemēslot. Mēs visi cienām Jāni un lepojamies ar to, ka mums ir tik lielisks sētnieks!

Nekad neesmu runājusi ar Jāni par viņa algu, bet pieļauju, ka tā nav necik liela. Skatoties uz viņu, tā vien gribas pateikt ko uzmundrinošu un pretī ieraudzīt viņa kautro, it kā vainīgo smaidu. Tādos brīžos šķiet, ka Jānis zina ko tādu, ko visi pārējie nezina, un ka viņam piemīt apbrīnojama dzīves gudrība.

Droši vien visiem dzīves vietā ir savs sētnieks, bet vai cilvēki kādreiz ir painteresējušies, cik viegls vai grūts ir viņu darbs? Vai arī – kas par cilvēku ir viņu sētnieks? Arī es neko nezinu par Jāņa personisko dzīvi, zinu tikai to, ka viņš ir labs cilvēks. Aicinu visus uzmanīgāk paraudzīties uz saviem sētniekiem un, no rīta izejot no mājas, uzsmaidīt viņiem un novēlēt labu dienu. Mēs nekad neiedomājamies, ka tieši uz tādiem cilvēkiem turas mūsu pasaule, no viņiem ir atkarīga mūsu skaistās apkārtnes tīrība. Mēs uztveram viņu darbu kā pašu par sevi saprotamu un aizmirstam, ka aiz tā visa stāv konkrēts cilvēks, pret kuru mums vajag just cieņu un pateicību.

Ļoti lūdzu jūs uzrakstīt par Jāni Gžibovski un pat nosūtu viņa fotogrāfiju. Tāds, lūk, ir mūsu Jānis!”

Nadežda Afanasjeva ar ģimeni, Preiļi