Daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem no Raunas ielas 37 ir iemesls žēloties: jumts tek, ceļi pagalmos ir sadangāti, nav nekādas informācijas par mājas uzkrājumiem. Pamatojoties uz vienas mājas piemēru, centāmies noskaidrot, kā rīkoties dzīvokļu īpašniekiem grūtās situācijās.
Ak, šie ceļi!
Aleksandrs, kurš uzrakstījis redakcijai vēstuli, sagaidīja mūs pie mājas, lai uzreiz parādītu, kā izskatās tās apkārtne. Un jāsaka, ka ne ar ko nepārsteidza. Jā, piebraucamie ceļi mājai vienās bedrēs, jā, atkritumu konteineri novietoti pārāk tuvu pie mājas, bet tās diemžēl šobrīd ir ļoti izplatītas parādības.
– Šodien, kad ir uzsalis, neizskatās tik briesmīgi, lai gan slidenajās bedrēs salauzt kāju ir vieglāk par vieglu, – saka Aleksandrs. – Bet, tiklīdz sniegs un ledus sāks kust un vēl nolīs lietus, nelaime būs klāt. Tad mājas priekšā ūdens sniegsies līdz ceļiem, lai tiktu laukā no pagalma, cilvēki sāks iemīt jaunas takas. Sūdzas „ātrās palīdzības” šoferi, sūdzas atkritumu izvedēji, bet nekas nemainās. Trešo gadu lūdzamies salabot ceļus, bet nekas netiek darīts. Namu pārvaldē saka: ja reiz zeme pieder konkrētiem īpašniekiem, arī remonts jātaisa viņiem. Bet šos īpašniekus neviens no mājas iemītniekiem nekad nav redzējis un nepazīst, arī līgumu neviens ar viņiem nav slēdzis.
Parasts stāsts
No Aleksandra stāstītā izriet, ka Raunas ielā 37 valdīja relatīvs miers, līdz iedzīvotāji saņēma paziņojumu, ka turpmāk siltumu viņi saņems nevis no uzņēmuma Rīgas siltums, bet gan netālās privātās TOMO katlumājas. Iedzīvotāju domas par siltuma piegādātāja maiņu neviens neprasīja un līgumu viņu vārdā neviens netika slēdzis. Sākumā siltuma piegāde un rēķini visus apmierināja. Problēmas sākās vēlāk, kad māja nonāca privātuzņēmuma pārvaldībā. Iedzīvotājus uztrauca lielie rēķini par apkuri un apsaimniekošanu. Un tad vēl sākās skaidrošanās starp TOMO un iepriekšējo namu pārvaldi – uzņēmumi nespēja vienoties, kurš kuram un cik ir parādā.
– Mēs paudām kopēju vēlēšanos atteikties no TOMO katlumājas pakalpojumiem un atgriezties Rīgas siltuma paspārnē, – situāciju skaidro Aleksandrs, – bet mums paziņoja, ka tas maksās 12 000 latu. It kā no jauna būšot jāierīko siltumtrase. Vai tiešām tā varētu būt? Ar vārdu sakot, vēlamies zināt, kā dzīvot tālāk un vai varam atgriezties Rīgas siltuma aprūpē?
Ar jumtu ir cauri
– Vai arī situācija ar jumtu, – žēlabaini turpina mūsu sarunas biedrs. – Tas mums jau sen ir avārijas stāvoklī. Siltinājums nolietojies, jumts ieliecies un viss ūdens tek iekšā mājā. Ja līst lietus vai kūst sniegs, piektajā stāvā no griestiem gāžas ūdenskritums. Mēs piekritām mājas renovācijai, bet mums paziņoja, ja jumtu nāksies labot par pašu līdzekļiem. Kā tā? Nauda šim mērķim taču nāk no Eiropas fondiem! Mūsu mājās pārsvarā dzīvo pensionāri, kuriem tādi izdevumi nav pa maciņam. Jā, mums ir remonta uzkrājumu fonds. Es, piemēram, mēnesī maksāju vairāk nekā 12 latus. Bet cik lieli ir šie uzkrājumi, neviens nezina.
Atdosim māju drošās rokās
Iedzīvotāji, pēc Aleksandra teiktā, būtu priecīgi atgriezties pašvaldības namu pārvaldes aprūpē, bet ne Purvciema nami, ne Juglas nami māju neņem pretī. Varbūt varētu izveidot kooperatīvu, bet cilvēki nezina, kā tas darāms. Starp mājas iemītniekiem nav neviena, kas lietpratīgi varētu risināt šo jautājumu.
– Mums te galvenokārt ir gados vecāki cilvēki. Parunājas un izklīst ar klusu cerību, ka kāds par visu parūpēsies, – sūkstās Aleksandrs. – Un tā tas velkas jau ilgi.
Grūta situācija. Pēc mūsu saprašanas māja Raunas ielā 37 nav nekāds grausts, tas vienkārši ir cienījama vecuma nams, būvēts gandrīz pirms pusgadsimta.
– Reiz pie mums piebrauca TOMO pārstāvji, – stāsta Aleksandrs. – Teica, ka mēs viņus labi pazīstot, viņi jau gadus desmit rūpējoties mums par apkuri, pavēstīja, ka veidošot savu namu pārvaldi. Izveidoja...
Viss ir tā un ne tā
Tagad māju apsaimnieko uzņēmums TOMO nami. Bet jautājumi iedzīvotājiem palikuši agrākie: kāpēc nav salaboti ceļi, kāpēc mājai liegts atgriezties pie Rīgas siltuma, kāpēc jumts jāremontē pašiem par savu un ne Eiropas naudu? Paklausīsimies, ko iedzīvotājiem atbildēja TOMO nami pārvaldnieks Alnis Semulis.
– Par Raunas ielas māju jumtu bēdīgo stāvokli mums zināms, – paziņoja Semulis. – Gatavojot renovācijas projektu, atklājās, ka saskaņā ar ES nosacījumiem divslīpju jumta remonts neietilpst finansējamo darbu sarakstā. Raunas ielas 37. namam ir tieši tāda veida jumts. Par to pastāstījām iedzīvotāju kopsapulcē. Mājas renovācija izmaksās aptuveni 200 tūkstošus latu. Šai summā iekļauts jumta remonts, kanalizācijas un ūdensvada nomaiņa.
– Iedzīvotāji interesējas, vai viņu mājai ir uzkrājumi?
– Ir. Mēs māju paņēmām apsaimniekošanā pirms gada, esam savākuši aptuveni divus tūkstošus latu. Bet, pēc aptuveniem aprēķiniem, tikai jumta nomaiņa vien maksās 14 tūkstošus latu. Tāpēc remontam un renovācijai piesaistīsim banku finansējumu. Citas izejas vienkārši nav.
– Vai tad māja nekrāja naudu iepriekšējā apsaimniekotāja laikā?
– Viss, kas bija iekrāts, palika iepriekšējai namu pārvaldei. Tā mums ne tikai naudu, bet arī dokumentāciju nenodeva, vienīgi mājas. Bez tam mēs tiesājamies ar priekšgājējiem par 80 000 latu, ko uzņēmums palicis parādā par mājām piegādāto siltumu.
– Kāpēc nav nomas līguma par zemesgabaliem zem Raunas ielas mājām?
– Ar zemesgabala īpašniekiem SIA Specialis un AS Latzemes nekustamais īpašums nav iespējams vienoties, nekādi kompromisi viņiem nav pieņemami. Viņi uzskata, ja reiz likums nosaka, ka par zemi gadā jāmaksā 6% no tās kadastrālās vērtības plus nodokļa kompensācija 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības, tad tā arī jābūt, un viņi nevēlas neko mainīt. Viņi mums par trim mēnešiem atsūtīja 10 645 latus lielu rēķinu. Minētie uzņēmumi ne mazākajā mērā nerūpējas par savu zemesgabalu, arī par to nāksies tiesāties. Mēs centīsimies iedzīvotājus šajā jautājumā aizstāvēt.
– Pagaidām viss it kā būtu skaidrs, bet nobeigumā pats galvenais jautājums. Kāpēc jūs neļaujat mājai atgriezties pie Rīgas siltuma?
– Mūsu siltums ir par 60 santīmiem par megavatstundu lētāks nekā pilsētas. Bet maksājumi ir tik lieli tāpēc, ka mājām ir milzīgi siltuma zudumi. Ja iedzīvotāji pārietu pie Rīgas siltuma, viņi maksātu vēl vairāk. Bet pāriet viņi tiešām nevar, jo šīm mājām nepieiet pilsētas siltumtrase.
– Pāriet vai ne, tas jāizlemj iedzīvotājiem. Citādi iznāk, ka pārvaldnieks māju padarījis par savu ķīlnieku un par pieslēgšanu Rīgas siltumam prasa 12 tūkstošus latu.
– Cilvēki nav pareizi sapratuši. 12 tūkstoši ir siltummezglu cena. Lielāko daļu šīs summas mājas jau samaksājušas.
Vajag būt aktīvākiem!
Kam taisnība – pārvaldniekam vai iedzīvotājiem, kurus neapmierina lielie maksājumi un māju bēdīgais stāvoklis? Situāciju komentē Rīgas Apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Igors Trubko:
– Iedzīvotājiem ir visas tiesības saņemt informāciju par mājas uzkrājumiem. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem pārvaldniekam ne tikai katru gadu jāsniedz pārskats par uzkrātajiem un iztērētajiem līdzekļiem, bet arī pēc iedzīvotāju pieprasījuma jāsniedz viņiem ziņas par remonta fondu. Jebkurš dzīvokļa īpašnieks var vērsties pie pārvaldnieka ar šo jautājumu un saņemt atbildi.
– Cilvēkus neapmierina ceļu stāvoklis. Vai viņi var prasīt zemes īpašnieku vai pašvaldības palīdzību?
– Rīgas dome realizē iekškvartālu pagalmu remonta programmu. Iedzīvotājiem jāvēršas sava rajona izpilddirekcijā un jānoskaidro, vai māja ir iekļauta tuvākās sezonas remonta plānā. Ja remonts nav ieplānots, jāraksta lūgums iekļaut pagalmu nākamā gada plānā. Jo vairāk būs tādu iesniegumu no iedzīvotājiem un pārvaldnieka, jo lielākas izredzes, ka darbi tiks veikti. Ja pašvaldība uz lūgumu neatsauksies, ceļu nāksies remontēt par mājas iekrājumiem. Zemes īpašniekiem nav pienākums ar to nodarboties.
– Vai zemes īpašnieki pamatoti prasa nomas naudu 7,5% (6%+1,5%) apmērā no zemesgabala kadastrālās vērtības?
– Likums dod viņiem tādas tiesības. Ja neizdodas rast kompromisa risinājumu, puses var vērsties tiesā. Taču arī tiesa var noteikt likumam atbilstošu nomas maksu, tas ir, 6% plus 1,5% kā nodokļa kompensācija.
– Dīvaina situācija ar jumtu: pārvaldnieks apgalvo, ka divslīpju jumta nomaiņai nevar saņemt ES fondu finansējumu. Vai tā ir taisnība?
– Ja tiek veikta kompleksa renovācija, kas nodrošina vismaz 20% siltuma ekonomiju, ES fondi apmaksā 50% darbu vērtības, tai skaitā jumta darbu. Nav svarīgi, kāds mājai jumts, ja energoauditors uzrakstījis, ka renovācijas gaitā tas jānomaina vai jāsiltina, pusi šo darbu vērtības apmaksās ES.
– Dīvaina situācija arī ar siltumu. TOMO nedz tur, nedz atlaiž savus klientus, skaidrojot, ka nav nekādas jēgas atgriezties pie Rīgas siltuma. Kā lai cilvēki orientējas šajā situācijā?
– Viņiem jāsalīdzina abu uzņēmumu tarifi un iesākumam jāvienojas ar pārvaldnieku par mājas kopējā siltuma skaitītāja rādījumu nolasīšanas kontroli. Tā Aleksandrs un viņa kaimiņi varēs pārbaudīt, cik daudz siltumenerģijas māja patiesībā saņem un cik par to maksā. Pēc tam ieteiktu iedzīvotājiem pakaulēties ar TOMO. 60 santīmu nav liela starpība, vajadzētu prasīt 10–15% (tie taču siltuma pārpalikumi no papildražošanas). Tas jau būtu nopietns arguments, lai dotu priekšroku privātajai katlumājai. Bet tādai sarunai ar pārvaldnieku vajadzīga visas mājas ļoti nopietna pieeja.
P.S. Rīgas siltums pārstāvji apstiprināja, kā mājai № 37 Raunas ielā tiešām nav sava siltumtrases atzara, tāpēc pieslēgšanai pilsētas siltumtīkliem tas būtu jāatjauno. Ja nama iedzīvotājiem ir kādi jautājumi, var zvanīt uz besmaksas tālruni 8000090.