2003. gadā Latvijā spēkā stājās jauna dzīvesvietas reģistrācijas sistēma. Veco labo pierakstu aizstāja neizprotama deklarācija, un sākās jukas. Rīdzinieki strikti atteicās saprast, kāpēc reģistrēties vienā vai otrā dzīvoklī kļuvis tik vienkārši! Nu jau sešus gadus, deklarējot dzīvesvietu, cilvēks var norādīt jebkuru adresi. Ne viņam vajadzīga dzīvokļa īpašnieka piekrišana, ne jāaizpilda sarežģīti dokumenti, pietiek ar pasi un vienu vizīti izpilddirekcijā.
Ir zināms, ka vienkāršoto procedūru tūlīt savā labā sāka izmantot visu veidu blēži. Piemēram, daudzi gudreļi centās reģistrēties Vecrīgā, lai iegūtu tiesības bez maksas tur novietot savas mašīnas, vecāki centās „pierakstīties” tuvāk prestižai skolai vai bērnudārzam, kur bija iecerējuši skolot un audzināt savas atvases.
Ar vārdu sakot, kārtīgiem ļautiņiem radās ne mazums problēmu. Bet arī bez problēmām ne katram sešos gados izdevies noskaidrot, kā darbojas dzīvesvietas deklarēšanas sistēma un kāpēc tāda ir vajadzīga.
Salikuši kopā jūsu jautājumus un pievienojuši savējos, devāmies uz Rīgas domes Komunālā departamenta iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļu pie galvenās speciālistes Indras Seiles.
Pierakstu neviens nav atcēlis?
– Sāksim ar pašu galveno. Jaunā dzīvesvietas deklarēšanas sistēma Latvijā pastāv kopš 2003. gada 1. jūlija. Sakiet, vai tā ir sevi attaisnojusi, atvieglojusi dzīvi vienkāršajiem cilvēkiem?
– Ieviešot deklarēšanas sistēmu, varas iestādes gribēja palīdzēt cilvēkiem, kuri godprātīgi un bez viltus deklarē savu faktisko dzīvesvietu. Bet to gan nevaru teikt, ka dzīvokļu saimniekiem dzīve būtu kļuvusi vienkāršāka. Nelaime tā, ka negodīgi cilvēki, deklarējot dzīvesvietu, joprojām norāda svešas adreses.
– Lūdzu, izskaidrojiet beidzot, kāda ir atšķirība starp dzīvesvietas deklarēšanu un pierakstu!
– Vecajam pierakstam ir liels juridisks spēks, un to neviens nav atcēlis. Pieraksts dod tiesības cilvēkam jebkurā laikā lietot dzīvokli, lai kur viņš patiesībā dzīvotu. Tādas tiesības cilvēkam varēja piešķirt tikai dzīvokļa saimnieks un tikai rakstiski. Deklarācija nedod cilvēkam tiesības lietot dzīvokli, tas ir tikai ieraksts reģistrā, kas nodrošina varas iestādēm informāciju par to, kur cilvēks faktiski ir atrodams. Nekādas īpašas juridiskas nozīmes šim ierakstam nav. Tāpēc arī tā noformēšana ir maksimāli vienkāršota – lai reģistrētu dzīvesvietu pēc noteiktas adreses, vairs nav vajadzīga dzīvokļa īpašnieka rakstiska atļauja.
Labojumi izdomāti, bet nav pieņemti
– Jūs droši vien piekritīsit, ka vieglā dzīvesvietas reģistrēšana rada lielas problēmas. Negodīgi cilvēki, visdažādāko nodomu vadīti, deklarējas dzīvokļos bez to īpašnieku ziņas.
– Piekrītu, tā joprojām notiek.
– Ko darīt dzīvokļa saimniekam? Kā aizsargāties vai vismaz uzzināt par sava dzīvokļa jauno „iemītnieku”?
– Uzzināt, ka jūsu dzīvoklī ir deklarējusies cita persona, var ļoti vienkārši: rajona izpilddirekcijai ir jānosūta dzīvokļa īpašniekam par to rakstisks paziņojums. Taču gadās, ka paziņojumi pazūd vai aizkavējas ceļā. Tad dzīvokļa saimnieks par deklarētajiem uzzina tikai pēc pieaugušajiem komunālajiem rēķiniem.
– Tas lieku reizi apliecina, ka dzīvesvietas deklarēšanas sistēma ir visai nepilnīga un pieļauj blēdības. Vai tiešām sešu gadu laikā nevienam nav ienācis prātā mainīt šos noteikumus, lai pielabotu situāciju?
– Bija tāda doma, Rīgā pat sagatavots labojumu projekts. Cita starpā ievērojami vajadzētu mainīt nepilngadīgu personu dzīvesvietas reģistrācijas noteikumus. Līdz šim ir atļauts dzīvoklī deklarēt bērnus pat tādā gadījumā, ja tur nav reģistrēts neviens no vecākiem. Situācija vairāk nekā dīvaina! Ideālā variantā deklarācija ir cilvēka precīzas faktiskās dzīvesvietas apliecinājums. Visi saprot, ka zīdainis nevar dzīvoklī mājot viens pats! Tāpēc bija doma atļaut bērnus dzīvoklī vai mājā reģistrēt tikai kopā ar kādu no vecākiem. Taču pagaidām šis labojums nav pieņemts.
Kā „izlikt” svešinieku?
– Labojumi nav pieņemti, cilvēki turpina avīzēm sūtīt sūdzības par viņiem nesaprotamajām deklarācijām. Pieļauju, ka vēl biežāk rīdzinieki ar jautājumiem un sūdzībām vēršas jūsu nodaļā.
– Jā, mēs katru dienu pieņemam apmeklētājus. Visbiežāk Rīgas iedzīvotāji nesaprot, kā tas var būt, ka kāds ir deklarējies dzīvoklī bez saimnieka atļaujas. Bet gadās arī nepamatotas sūdzības. „Izrakstiet šo cilvēku!” pieprasa mājokļa saimnieks, „es viņu nepazīstu!” Bet pēc dokumentiem redzams, ka šķietamais svešinieks ir dzīvokļa īpašnieka dēls, mazdēls vai kāds cits tuvs radinieks.
– Jā, strīdi tuvinieku starpā nav retums... Bet kas jādara cilvēkam, kurš vēlas izrakstīt no dzīvokļa nevis šķietamu, bet gan īstu svešinieku?
– Viņam jānāk uz mūsu nodaļu ar izrakstu no Zemesgrāmatas, kas apliecina viņa īpašumtiesības uz dzīvokli, un jāuzraksta iesniegums. Brīdinu: ir tikai divi gadījumi, kad mēs varam anulēt ziņas par deklarēto dzīvesvietu. Pirmkārt, ja cilvēks sniedzis nepatiesas ziņas par savu dzīvesvietu (reģistrējies dzīvoklī, kur faktiski nedzīvo), otrkārt, ja deklarētājs ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu.
– Kas notiek, ja cilvēks agrāk dzīvoklī ir bijis pierakstīts, bet tagad tur nedzīvo? Vai pierakstu arī ir viegli anulēt?
– Nē! Pieraksts, kas noformēts līdz brīdim, kad tika ieviesta jaunā deklarēšanas sistēma, joprojām ir spēkā. Anulēt to ir daudz grūtāk nekā pašreizējo deklarāciju. Šai nolūkā jāpierāda, ka cilvēks ir zaudējis tiesības lietot dzīvokli vai māju. Ļoti bieži tam vajadzīgs tiesas spriedums.
Reāli stāsti par liekiem cilvēkiem
– Mūsu lasītāji stāsta par problēmām ar dzīvesvietas deklarēšanu. Piemēram, kāda rīdziniece gados nesen atklāja, ka viņas dzīvoklī reģistrējies mazmeitas vīrs, lai gan faktiski tas kopā ar sievu dzīvo citur. Pensionāre ir šokā: lieks iemītnieks nozīmē lielākus maksājumus par dzīvokli.
– Ja gan mazmeita, gan viņas vīrs patiešām dzīvo citur, sievietei ir tiesības vērsties pie mums ar lūgumu „izrakstīt” radinieku. Nevajag baidīties to darīt. Mūsu komisija katru mēnesi izskata simtiem tādu iesniegumu, laika gaitā to kļūst aizvien vairāk.
– Kāpēc, jūsuprāt, sūdzību un iesniegumu skaits pieaug?
– Tāpēc, ka cilvēki vairāk uzzina par savām tiesībām un nebaidās atbrīvot dzīvokļus no nelikumīgiem „deklarantiem”.
– Vēl viens gluži svaigs gadījums. Vientuļa vecmāmiņa par pēdējiem ietaupījumiem nopirka mazu dzīvoklīti, kurā negaidīti atklāja īrnieku. Dzīvokļa saimniece tiesājas ar šo cilvēku. Faktiski viņš nedzīvo pēc norādītās adreses, bet nesen, ieriebdams īpašniecei, deklarējās viņas dzīvoklī. Ko šādā situācijā darīt?
– Atkārtoju, ka dzīvesvietas deklarēšana tai vai citā vietā nedod cilvēkam absolūti nekādas tiesības. Tas ir vienkārši paziņojums varas iestādēm: „Patlaban es faktiski dzīvoju šeit”. Tāpēc dzīvokļa īpašniecei nav pamata uztraukties. Lai sagaida labvēlīgu tiesas lēmumu, kas kļūs par pamatu tam, lai anulētu izliktā īrnieka sniegtās ziņas par deklarēto dzīvesvietu.
– Bet, ja cilvēks patiešām nedzīvo tai dzīvoklī, vai tas nav pietiekams pamats, lai viņu izrakstītu?
– Diemžēl, tikmēr, kamēr turpinās tiesas prāva, mums nav tiesību šādi rīkoties.
– Tādā gadījumā – vēl viens stāsts. Sievietei pieder dzīvoklis kopmītnes tipa mājā. Savulaik viņa tur deklarēja savu civilvīru, bet tikai uz laiku. Taču izrādījās, ka, termiņam beidzoties, deklarācija nav anulēta, lai gan mūsu lasītājas civilvīrs tai dzīvoklī vairs nemitinās.
– Saksim ar to, ka sieva vīru nevar deklarēt, to var izdarīt tikai konkrētais cilvēks pats vai viņa pilnvarota persona. Bet pagaidu deklarācijas jēdziens patiešām pastāv.
– Ko tas nozīmē?
– Tikai to, ka, noformējot dokumentu, tiek norādīts tā darbības laiks. Bet tas nenozīmē, ka, šim laikam beidzoties, deklarācija automātiski tiks anulēta. Nē. Vai nu dzīvokļa saimniekam nāksies rakstīt iesniegumu rajona izpilddirekcijai, vai arī pašam deklarētājam jānorāda sava jaunā dzīvesvieta.
– Mana draudzene apprecējās un no vecāku dzīvokļa pārcēlās uz īrētu. Deklarēt jauno dzīvesvietu viņa baidās, jo vēl pēc agrākajiem noteikumiem ir pierakstīta pie vecākiem. „Baidos zaudēt tiesības lietot mātes dzīvokli,” viņa saka. Vai ir pamats baidīties?
– Nē! Pieraksts ir viena lieta, deklarācija – pavisam cita. Jaunā sieviete var pārcelties kaut desmit reižu gadā un katru reizi reģistrēties jaunajā dzīvoklī. Tiesības lietot vecāku dzīvokli viņa nekādā gadījumā nezaudēs.
Sods par nereģistrēšanos – 250 latu
– Kā var pierādīt, ka cilvēks nedzīvo deklarētajā dzīvesvietā?
– Saņemot dzīvokļa saimnieka lūgumu anulēt viņa dzīvokļa īrnieka deklarāciju, parasti pēc norādītās adreses nosūtām brīdinājuma vēstuli. Ja īrnieks minētajā platībā dzīvo, viņam jāatbild uz mūsu aicinājumu un jādod par sevi ziņa. Taču šai posmā gadās konflikti. Piemēram, saimnieks turpina apgalvot, ka minētais cilvēks viņa dzīvoklī nedzīvo. Tad mums nākas iesaistīt pašvaldības policiju un lūgt pārbaudīt, kas patiesībā dzīvoklī mājo.
– Cilvēki kļuvuši mobili, bieži pārceļas. Vai dzīvesvietas deklarēšana palīdz domei kontrolēt mūsu pārvietošanos?
– Dzīvesvietas deklarēšanas sistēma ir tieši paredzēta šādai kontrolei. Pēc katras pārcelšanās cilvēkam mēneša laikā jādeklarē jaunā dzīvesvieta. Taču jāatzīst, ka daudzi to joprojām nedara.
– Vai par tādu pārkāpumu draud sods?
– Ja cilvēks vispār palicis bez deklarētas dzīvesvietas, naudas sods var sasniegt 250 latu.
– Vēl viens jautājums ar konkrētu nolūku. Rīgā ir mājas, kurās iedzīvotāji labi pazīst cits citu. Esmu dzirdējusi, ka oficiāli deklarētā īpašnieka vietā dzīvoklī faktiski mājo divdesmit pieci nereģistrēti strādnieki no Latgales. Skaidrs, ka daļu komunālo maksājumu viņu vietā kārto citi mājas iemītnieki! Ko darīt šādu likuma pārkāpēju kaimiņiem?
– Ārvalstu viesstrādnieki parasti pilda likuma prasības un deklarē dzīvesvietu, bet vietējie patiešām var „piemirst” deklarēties. Ja likums ir pārkāpts... Kaimiņiem vajag uzrakstīt mums iesniegumu. Mēs apmeklējam dzīvokļus, kur cilvēki dzīvo bez deklarēšanās, un reģistrējam viņus piespiedu kārtā. Bet tā gadās ļoti reti.
– Žēl, ka reti! Pastiprināta kontrole iedzīvotājiem nāktu tikai par labu.
– Redziet, cilvēkam Latvijā ir tiesības īrēt daudzus dzīvokļus, bet deklarēties vajag tikai vienā no tiem. Kā lai mēs pārbaudām, kur viņš patiesībā dzīvo? Viņš taču var pastāvīgi pārcelties no vienas vietas uz citu!
– Tad jau iznāk, ka komunālo pakalpojumu samaksas sistēma pēc norādītās dzīvesvietas nav īsti pārdomāta.
– Esmu spiesta piekrist.
Zviedru modelis der godīgajiem
– Vai Latvijā iespējams dzīvot bez deklarētas dzīvesvietas?
– Jā, tādi cilvēki ir arī Rīgā. Bet viņiem jāsaprot, ka bez reģistrētas dzīvesvietas viņiem būs ierobežotas dažas tiesības. Piemēram, grūtības var rasties, kārtojot darījumus ar banku, vēršoties sociālās palīdzības dienestos. Ja godīgi, tad rīdzinieki paši to labi zina, tāpēc reizēm deklarējas, kur pagadās.
– Dzīvesvietas deklarēšanas sistēmu Latvijā ieviesa pēc Zviedrijas parauga. Kopš tā laika aizritējuši seši gadi. Vai skandināvu modelis mums ir īsti piemērots?
– Ideja ir laba, bet sistēma domāta godīgiem cilvēkiem, kuri to neizmanto ļaunprātīgi.
– Tad pastāstiet, kā godīgi izpildīt visas dzīvesvietas deklarēšanas likuma prasības.
– Pietiks, ja ik reizes pārceļoties jūs no jauna deklarēsiet jauno dzīvesvietu. Atgādināšu, ka kopš 1. jūlija Rīgā to var izdarīt ne tikai savā rajonā, bet arī jebkurā citā izpilddirekcijā. Līdzi jāņem pase, bērniem – dzimšanas apliecība.
– Vai Rīgas domei ir informācijas tālrunis, pa kuru iedzīvotāji var uzdot ar dzīvesvietas deklarēšanu saistītus jautājumus?
– Protams. Var zvanīt pa numuru 67012497.