Kā rīkoties, ja laulātais uzvedas neadekvāti un ģimenes locekļiem rodas bailes par kopējo nekustamo īpašumu?
„Mans vīrs ir kļuvis neadekvāts, viņš aiznes no mājām dažādas lietas, nodod tās lombardā, iegūto naudu izdāļā drauģeļiem vai nospēlē spēļu automātos. Atklāti sakot, esmu izmisumā, jo neesmu pārliecināta, vai viņš par savām darbībām ir spējīgs atbildēt. Tas nozīmē, ka man un bērniem tiks nodarīts arvien lielāks ļaunums. Radinieki ir stāstījuši, ka agrā jaunībā manam vīram bijušas garīgās veselības problēmas, iespējams, ka bijusi pat uzstādīta diagnoze. Ko man tagad darīt? Mūsu dzīvoklis pieder viņam. Ja nu kādu dienu viņš izdomā to ieķīlāt un mēs attopamies uz ielas?”
Atbild jurists Aleksandrs Kvedars (tālrunis 28661129).
– Daudzi cilvēki ir sastapušies ar situāciju, kad kāds no tuviniekiem zaudē saprātu un vairs nespēj pieņemt adekvātus lēmumus. Tā var būt garīga slimība, vecuma radītas izmaiņas prātā vai arī nopietna atkarība. Mēdz gadīties, ka cilvēks ir aizrāvies ar azartspēlēm tādā pakāpē, ka nespēj vairs sevi kontrolēt. Diemžēl jāmin arī slimības – alkoholisms, narkomānija un slimības izraisīta atkarība no azartspēlēm – ludomānija.
Ja slimība skartu tikai pašu slimnieku, būtu pusbēda, tomēr šajās situācijās vienmēr cietēji ir visi ģimenes locekļi. Ludomānijas slimniekiem bieži rodas vēlme paņemt kredītu, ķīlā liekot dzīvokli, un par iegūto naudu spēlēt. Narkomāni un alkoholiķi var nodzert visu ģimenei piederošo mantu.
Psihiski slimie cilvēki nespēj adekvāti novērtēt situāciju, tādā veidā kļūstot par vieglu ēsmu krāpniekiem, vai vienkārši nodarīt pāri sev. Tieši šo iemeslu dēļ nepieciešams ierobežot viņu rīcībspēju.
Pēc pilngadības sasniegšanas praktiski ikviens cilvēks pilnā mērā atbild par savu darbību. Viņam ir tiesības slēgt dažādus līgumus, uzņemties atbildību un tiesības, pārdot, pirkt un ieķīlāt savu īpašumu.
Lai pasargātu sev tuvu cilvēku un palīdzētu ģimenēm, Latvijas Civilprocesa likumā ir paredzēts mehānisms, kā šādam cilvēkam ierobežot rīcībspēju, tā pasargājot viņu no iespējamām darbībām, kurām vēlāk varētu būt smagas sekas.
Latvijas Civilprocesa likums nosaka rīcībspējas ierobežošanas pamatojumu. Pirmais iemesls ir cilvēka garīga vai cita veida saslimšana. Piemērs: padzīvojis cilvēks, kuram ir vecuma radītas izmaiņas prātā, ir zaudējis adekvātu spēju spriest, tādēļ atsakās saņemt pensiju. Rezultātā vairs nevar samaksāt par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem, iegadāties ēdienu utt. Tas var beigties ar dzīvokļa zaudēšanu vai pilnīgu spēku izsīkumu no neēšanas.
Otrais iemesls – rīcībspējas ierobežošana cilvēkiem ar dažādām atkarībām. Turklāt, ne tikai atkarīgiem no alkohola vai narkotikām, bet arī no azartspēlēm.
Lai cilvēkam noteiktu ierobežotu rīcībspēju, jāsniedz prasība tiesā atbilstoši personas deklarētajai dzīvesvietai. Šo prasību prokuroram var iesniegt pati persona vai viņas tuvs radinieks: brālis, māsa, bērni, vecāki vai laulātais.
Iesniegumā tiesai ir jānorāda rīcībspējas ierobežojuma mērķis, nepieciešamība un pierādījumi šādam prasījumam.
Pamatojumā rīcībspējas ierobežojumam, cik vien iespējams, jāņem vērā pašas personas intereses. Par pierādījumiem var kalpot dažādi ārstu slēdzieni, izziņas, izraksti no medicīnas iestādēm vai cita veida dokumenti, kas apstiprina cilvēka stāvokli.
Tiesa var nozīmēt ekspertīzes veikšanu, lai apstiprinātu rīcībspējas ierobežošanas nepieciešamību. Jāpatur prātā, ka tiesa ņems vērā tikai to ekspertu viedokli, kurus būs izvēlējusies tiesa. Līdz ar to ekspertīze, kuru veicis pats prasītājs pirms tiesas, netiks ņemta vērā.
Šādu iesniegumu izskatīšanā parasti piedalās prokurors un bāriņtiesas pārstāvis. Viņi izskata visu iegūto informāciju un raksta savu slēdzienu. Vienlaikus ar rīcībspējas ierobežošanu šādai personai tiek nozīmēts aizbildnis. To parasti izvēlas no radinieku vidus. Aizbildņa pienākums ir rūpēties un pārvaldīt rīcībspēju zaudējušā mantu.
Skatot rīcībspējas ierobežojumu garīgas vai citas slimības dēļ, tiesai obligāti jānosaka ierobežojuma robežas. Tas nozīmē, ka tiesa noteiks, kādas darbības drīkst veikt aizbildnis, piemēram: 1. apmaksāt rēķinus un pakalpojumus; 2. saņemt naudu – pensiju un pabalstus; 3. slēgt darījumus; 4. pārvaldīt nekustamo īpašumu; 5. veikt komerciālo darbību.
Aizbildnim ir pienākums ne retāk kā reizi septiņos gados sniegt prasību par atkārtotu rīcībspējas ierobežošanas pārskatīšanu cilvēkam ar garīgu vai cita veida saslimšanu. Jāņem vērā, ka sirgstošais var izveseļoties vai arī viņa stāvoklis uzlaboties.
Gadījumā, ja iesniegums tiek iesniegts, pamatojoties uz atkarību – alkoholismu, narkomāniju –, tiesa to vērtēs tikai pēc viena kritērija – vai šī cilvēka rīcība var novest nabadzībā viņu pašu vai viņa ģimeni. Gadījumā, ja tas apstiprināsies un būs kaut mazākā šādu seku iespējamība, tiesa prasību apmierinās un personai tiks ierobežota rīcībspēja.
Šādos gadījumos tiesa prasību var nodrošināt jau līdz gala lēmuma pieņemšanai. To dara tādēļ, lai persona līdz rīcībspējas ierobežošanai nezaudētu visu īpašumu, to pārdodot vai atdāvinot svešiem cilvēkiem. Pēc lēmuma pieņemšanas tas tiek nosūtīts prokuroram, bāriņtiesai, iedzīvotāju reģistram un publicēts izdevumā Latvijas Vēstnesis.
Ja pamatojums vērsties tiesā ir personas garīgā slimība, tad valsts nodeva nav jāmaksā. Savukārt, ja prasībai ir citi iemesli, piemēram, alkoholisms vai narkomānija, tad valsts nodeva jāsamaksā prasītājam. Tuviniekiem visgrūtākais ir uzdrošināties vērsties tiesā ar prasību par rīcībspējas ierobežošanu. Jāsaprot, ka tas tiek darīts arī slimā cilvēka labā.