Viss kas jāzin par savu māju!

Vēlēšanas 2009: jaunie spēles noteikumi Drukāt E-pasts
Trešdiena, 20 maijs 2009 00:00

Tuvojas kārtējās vēlēšanas, šoreiz pašvaldību. Jo tās tuvāk, jo vairāk laikrakstus un televīzijas kanālus piepilda tautas aizstāvju un tēvijas glābēju runas. Pār ļaužu galvām gāžas solījumu un atmaskojumu gūzma, salkani deputātu kandidātu dzīves gaitu apraksti. Labējie pret kreisajiem. Visi kaut ko sola. Galvā pilnīgas jukas: kam ticēt? Par ko balsot? Un vai vispār iet uz vēlēšanām?

Mazliet viest skaidrību priekšvēlēšanu situācijā lūdzām pazīstamus Latvijas ekspertus – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Andri Runci un politologu Kristianu Rozenvaldu.

Viss sajaucies partiju programmās

– Kāpēc Latvijā politiķus iedala labējos un kreisos? Vai mums ir arī tā dēvētie centristi?

– Īstu labējo un kreiso Latvijā nekad nav bijis, – uzskata Kristians Rozenvalds. – Ir bijusi tikai ne visai gudra sadalīšanās starp latviešiem un krieviem. Sākumā šķita, ka kreisie politiķi vienmēr ir krievi, labējie – latvieši. Tas bija sen, bet deviņdesmito gadu situācijas atbalsis jūtamas vēl aizvien. Un tieši šobrīd jautājums par to, kas īsti ir labējie un kreisie, Latvijā kļūst ļoti aktuāls.

– Patiešām, pie mums ir grūti nošķirt labējos un kreisos, – piebilst Andris Runcis. – Reālajā dzīvē labējā un kreisā ideoloģija ir cieši savijušās. Jebkuras partijas programmā var atrast gan labējās, gan kreisās idejas. Vēsturiski tā iegājies, ka kopš 90. gadu sākuma partijas pie mums iedalījušās pēc attieksmes pret pilsonības jautājumu. Stingrās līnijas piekritējus pierakstīja labējiem, tos, kas bija par nulles variantu, – kreisajiem. Patiesībā gan vieni, gan otri ir saistīti gan ar ekonomiku, gan sociālo politiku, gan Latvijas dalību starptautiskajās organizācijās (ES, NATO, PTO), kurās iestājoties valsts nenovēršami zaudē daļu savas neatkarības.

Ņemsim pašreizējo situāciju Latvijā. Krīze liek labējam Ministru kabinetam pievērsties valsts iekšējās ekonomikas aizsardzībai un atbalstam, kas būtībā ir protekcionisms. Un tāda politika ir kreisuma pazīme! Kā redzat, šobrīd galēji labējo pozīcija ekonomiskajos jautājumos daudz neatšķiras no galēji kreisās PCTVL viedokļa.

Kas atrodas centrā?

– Ja reiz Latvijā nav ne kreiso, ne labējo, tad nav arī centristu?

K. R.: – Centriska partija man šķiet nonsenss. Centristi jau pēc būtības nevar būt motors. Valstij vajadzīgi reformatori, nevis darboņi, kas gatavi peldēt pa straumi, grozīties kā vēja rādītāji.

A. R.: – Centrā atrodas vēlētāji. Tāpēc partijas, ja tās vēlas iegūt balsis, ir spiestas virzīties uz centru. Beigu beigās vēlētājiem tuvāk stāvošā partija būs plašāk pārstāvēta parlamentā. Bet tie, kas atrodas sāņus, vēlētajās institūcijās iekļūst mazākā skaitā. Jā, var teikt, ka Latvijā šis likums pagaidām nedarbojas. Pašreizējos krīzes apstākļos spēkā pieņemas ekstrēmisti. Bet vai pašvaldības vēlēšanās viņi iegūs vairākumu? Daudzi politologi uzskata, ka Eiroparlamentā tieši radikāļi iegūs vairāk vietu, bet iekļūt pašvaldībā – tā ir cita lieta. Ir partiju lozungi, un ir dzīve. Kreisā un labējā spārna radikāļi nezina, kā īstenot lozungus. Nezina vai arī neprot.

– Pagaidām augstākos reitingus Rīgā saglabā ‘‘Saskaņas centrs’’. Vai tas tāpēc, ka Ušakova partija, jūsu vārdiem runājot, atrodas centrā?

A. R.: – Grūti teikt, vai viņi atrodas centrā. Pie mums bieži vien partijas nosaukums nesakrīt ar tās ideoloģiju.

Nu, tad par ideoloģiju!

K. R.: – Neviens īsti nesaprot, kāda šobrīd ir Tautas partijas vai Zaļo un zemnieku savienības ideoloģija. Viņi paši to nezina. Un kāpēc viņiem to zināt? Katrai partijai ir pāris stereotipa postulātu, kurus tās lieto, lai kaut ko pateiktu vēlētājiem, un ar to pietiek. Bet tas, ka ir postulāti, vēl neliecina, ka ir ideoloģija. Būtībā daudziem Latvijas politiķiem nav pastāvīgas programmas, ko piedāvāt vēlētājiem. Runājot par perspektīvu, jāteic, ka īstiem spēlētājiem politikas laukā ir ļoti vajadzīga stipra ideoloģija. Bet Latvijas nelaime ir tā, ka visi mūsu partiju projekti ir īstermiņa. Tie tiek radīti konkrētām vēlēšanām. Tāpēc partijām nav laika izstrādāt ideoloģiju.

A. R.: – Par ilgtspējīgu projektu es gribētu nosaukt „Saskaņas centru”. Šī partija par saviem vēlētājiem uzskata gan krievus, gan latviešus (kuri tic „Centram” kā Latvijai lojālam jaunas formācijas spēkam). Pirmā partija? Caur robiem viņu ideoloģijā ir redzams: kristīgās vērtības Šlesera partijai ir īrēts karodziņš. Nesen izveidotās partijas – Sabiedrība citai politikai un Pilsoniskā savienība ir relatīvi populāras, jo pagaidām nav paspējušas neko sabojāt. LSDSP daudz ko ir spējīga izdarīt. Līdz šim daļu no tās elektorāta pārvilināja labējās partijas, bet pašlaik tautai atkal ir svarīgi sociālo problēmu risinājumi.

Ko vēlēsim?

K. R.: – Parasti pie mums vēlēšanas notiek pēc principa „balsojam par labākajiem no sliktākajiem”. Vieni dod priekšroku politiķiem, kuri, pēc tautas domām, jau ir pietiekami sazagušies. Sak’, lai tik sēž domē, viņiem vairs neko nevajadzēs. Otriem liekas, ka jauno deputātu rīcībā būs tik maz naudas, ka gribot negribot vajadzēs strādāt, rādīt iniciatīvu, radīt ko vērtīgu haosā, kas aptvēris visu valsti. Taču patlaban Latvijā ir citi spēles noteikumi. Tautai laiks nopietni apsvērt, par ko balsot, lai pēc tam nebūtu jādomā: „Ko mēs te uz savu galvu esam sasēdinājuši domē?”

Kā nekad agrāk aktuāls šobrīd ir jautājums, kā ievēlēt tos, kas būs īsti saimnieki. Reizē tautai attieksme pret 6. jūnija vēlēšanām ir diezgan „pofigistiska”: mums visi politiķi ir apnikuši, mēs nevienam neticam. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka daudzi vispār neies balsot. Pieļauju pat iespēju, ka kāds protestējot teiks: „Ņemsim un ievēlēsim pašu dumjāko kandidātu. Tad gan būs jautri...”

A. R.: – Ja man priekšā ir 15 partiju saraksti un es nevaru atrast, par ko balsot, pie kura uzvārda pievilkt krustiņu, tas nozīmē, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu. Cilvēkam ir tiesības neinteresēties par politiku, bet viņam jāsaprot, ka politika interesējas par viņu. Ja 6. jūnijā paliksim mājās, tas nebūs risinājums Rīgas un Latvijas problēmām. Esmu pārliecināts, ka ļaudis to saprot un nebūs pasīvi šā gada vēlēšanās. Aptauju dati liecina, ka aktivitāte pat varētu būt lielāka nekā parasti. To veicina ekonomiskā krīze.

– Daudzi cilvēki nejūtas pārliecināti, ka viņu balsis var ko mainīt...

A. R.: – Var! Tādu kā mēs būs simti. Vajag noskaņoties tā, ka mana balss būs izšķirīgā. Es gribu labāk dzīvot, es aiziešu un balsošu par to politiķi, kuram uzticos vai gribu uzticēties. Vispār vēlēšanu rezultātus šogad jūtami ietekmēs ekonomiskā, finanšu un sociālā krīze. Tāpēc ļoti ceru, ka balsošanas pēc etniskā principa šoreiz nebūs. Būtu loģiski, ja cilvēki balsotu par tām partijām, kuras piedāvā reālus ekonomisko un sociālo problēmu risinājumus.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!