„Manā ģimenē ir izveidojusies sarežģīta situācija attiecībā uz nekustamā īpašuma piederību, un tādā var nokļūt daudzi cilvēki. Situācija ir šāda: kamēr mans vīrs bija vesels, viņš noformēja testamentu, kurā visu kustamo un nekustamo mantu novēlēja man – savai sievai. Vienīgi mašīnu ne, tā pienācās viņa meitai no pirmās laulības.
Dzīvoju mierīgi, līdz mani piemeklēja likteņa trieciens: vīram konstatēja vēzi, tagad viņš ir I grupas invalīds, guļošs, kopjams slimnieks. Viņa meita ataicināja notāru pie mums mājās, noformēja pilnvaru, lai varētu pārrakstīt mašīnu sev, tēvam vēl dzīvam esot. Es tam piekritu, lai gan mašīnu ar vīru pirkām abi kopā. Lai meitai tiek viņas mantojuma daļa, man taču būs dzīvoklis – tā es nodomāju.
Taču, kad sāku dziļāk pētīt šo lietu, atklāju, ka Latvijā ir tāds jēdziens kā neatraidāmie mantinieki. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz testamentā noteikto, mana vīra meita no pirmās laulības varēs pretendēt uz pusi no dzīvokļa. Pat, ja meita to nedarīs, man nāksies notāram rakstīt iesniegumu par pieteikšanos uz mantojuma tiesībām un pēc tam vēl samaksāt visus nodokļus un nodevas par īpašuma nostiprināšanu zemesgrāmatā.
Man ir radies, lūk, kāds jautājums: kādēļ man jāpiesakās uz mantojumu, ja pēc laulībām 1994. gadā vīrs pārcēlās uz dzīvi pie manis – manā dzīvoklī? Pēc tam es šo dzīvokli samainīju, pēc tam ar dāvinājuma līgumu to izdarīju vēlreiz. Vai tāpēc vairs neesmu sava dzīvokļa vienīgā saimniece?
Dzīvoklis ir privatizēts un sen jau zemesgrāmatā nostiprināts uz mana vārda.
Kas man jādara, lai pasargātu savas intereses? Vai vīram, vēl dzīvam esot, ir jāmaina testaments, lai pēc viņa nāves man nenāktos maksāt par savu dzīvokli un pārrakstīt to uz sava vārda? Visus komunālos maksājumus tāpat jau kārtoju es, izmantojot internetbanku, kas lieku reizi pierāda manas tiesības uz šo nekustamo īpašumu.
Lūdzu, paskaidrojiet, kā man rīkoties, lai nezaudētu pusi dzīvokļa un iespēju robežās vienkāršotu mantojuma noformēšanu? Ija.”
Uz lasītājas uzdotajiem jautājumiem atbild jurists Aleksandrs Kvedars:
– Īpašums, kas kopīgi iegūts laulības laikā, pat ja to pircis viens no laulātajiem, bet par kopīgiem līdzekļiem, ir laulāto kopīpašums. Piemēram, ja laulības laikā tika nopirkts vai privatizēts dzīvoklis, tas automātiski kļūst par abu laulāto īpašumu, ja vien zemesgrāmatā nav izdarīta atzīme, ka tas ir viena laulātā īpašums. Šādu atzīmi zemesgrāmatā var izdarīt uz starp laulātajiem noslēgta laulības līguma pamata. Jāuzsver, ka laulības līguma nosacījumiem ir nozīme tikai laulības šķiršanas gadījumā, bet tie neskar mantošanas jautājumus.
Par laulāto atsevišķo īpašumu (vienalga, kustamo vai nekustamo) tiek atzīts viss, ko katrs no laulātajiem ir ieguvis bez atlīdzības – dāvinājuma vai mantojuma veidā, kā arī tas īpašums, kas vienam vai otram laulātajam bijis nepieciešams viņa personīgās darbības nodrošināšanai, kā arī tas īpašums, kas katram no laulātajiem piederēja vēl līdz laulības noslēgšanai.
Gadījumā, kad lasītāja savu dzīvokli ieguva laulības laikā, noslēdzot dāvinājuma līgumu, tas tiek uzskatīts par viņas atsevišķo īpašumu un laulātā bērns no pirmās laulības uz to pretendēt nevar. Tas pats attiektos uz gadījumu, ja lasītājai dzīvoklis būtu bijis nostiprināts zemesgrāmatā uz viņas vārda vēl līdz laulības slēgšanai.
Savukārt, ja lasītājai dzīvoklis bija līdz laulības noslēgšanai, bet tā privatizācija uz viņas vārda un nostiprināšana zemesgrāmatā notika jau laulības laikā, tad tas skaitīsies kopīgs laulāto īpašums. Šajā gadījumā, ja kāds no mantiniekiem no vīra pirmās laulības nolems, ka viņam pienākas dzīvokļa daļa, mirušo laulāto pārdzīvojušajai laulātajai nāksies ar dokumentiem pierādīt, kā viņa dzīvokli ir ieguvusi, pēc tam apmainījusi, pēc tam ar dāvinājuma palīdzību ieguvusi šo konkrēto dzīvokli, kuru saskaņā ar privatizācijas grāmatiņā pārbaudāmo ir privatizējusi par saviem sertifikātiem. Tādā veidā lasītāja var pierādīt, ka dzīvoklis, kurā viņa dzīvoja kopā ar vīru, ir viņas atsevišķais īpašums, un meitai no vīra pirmās laulības uz to nav nekādu tiesību.
Pēc mana ieskata, aprakstītais gadījums nevar izraisīt strīdus attiecībā uz mantojuma sadali. Konkrētajā gadījumā varu secināt, ka īpašums jau sākumā piederējis tikai lasītājai, tādēļ mantiniekiem no pirmās laulības uz to nav nekādu tiesību. Tomēr pēc vīra nāves atraitnei vienalga nāksies apmeklēt notāru.