Viens dzīvoklis – desmitiem apkrāpto

Kā darbojas krāpnieki dzīvokļu īres tirgū Rīgā? Dzīvokļa īpašnieks izkrāpj no īrnieka 2000 eiro, bet beigās izrādās – vispār nav īpašnieks

Pastāstīšu savu skumjo stāstu, kādu piedzīvoju pēc tam, kad nolēmu Rīgā īrēt dzīvokli. Par nelaimi, godīga īpašnieka vietā manā ceļā pagadījās blēdis. Šis cilvēks no manis izkrāpa 2000 eiro, pēc tam izlika no dzīvokļa un tagad izsmej jebkuras manas likumīgās prasības. Kaut arī negribas tā domāt, bet tas var atgadīties ar katru, un nelaimes brīdī palīdzību nebūs kam prasīt.

Gadu dzīvoju bez problēmām

– Viss iesākās samērā sen un pavisam nevainīgi, kad es labi pazīstamajā reklāmu izvietošanas portālā www.ss.lv meklēju sludinājumus dzīvokļa īrēšanai. Mani “uzrunāja” piedāvājums Iļģuciemā: viss kā pieklājas – saimnieka tālruņa numurs, dzīvokļa fotogrāfijas, apraksts. Sazvanījāmies. Sarunas laikā saimnieks paziņoja, ka dzīvokļa īres maksa būs 180 eiro mēnesī. Pats par sevi saprotams, ka vēl man kā īrniecei būs jāsedz zemes zem mājas nomas maksa 28,21 eiro mēnesī un komunālie maksājumi saskaņā ar saņemto pakalpojuma rēķinu. Turklāt saimnieks šo dzīvokli vēl arī piedāvāja izpirkt par 28 000 eiro. Ja tas mani interesētu, tad ar saimnieku varētu slēgt līgumu par summas samaksu pēc grafika četru gadu un četru mēnešu laikā. Šāds līgums noteiktu 2000 eiro iemaksu un ikmēneša maksājumu 500 eiro apmērā, un vēl arī komunālo pakalpojumu apmaksu.

Ar saimnieku sastapos norādītajā adresē Škodas ielā, lai apskatītu dzīvokli. Man viss šķita labi, tikai dzīvoklis nebija remontēts un tajā nebija mēbeļu. Ar saimnieku vienojos, ka pirmo gadu dzīvošu kā īrniece, bet nākamajā gadā, ja nekas nebūs mainījies, pārslēgšu līgumu par dzīvokļa pirkšanu ar izmaksu.

Īres līgumu ar Vjačeslavu G. noslēdzu 2015. gada 12. septembrī, uzreiz veicu iemaksu trīs mēnešu īres maksas apmērā – 540 eiro un samaksāju nomas maksu zemes īpašniekam. Pēc tam no saimnieka saņēmu:

■ īres līgumu,

■ zemesgrāmatas apliecības kopiju,

■ dzīvokļa pieņemšanas aktu

■ dzīvokļa atslēgas.

Lūk, tā pavisam mierīgi sāku dzīvot, lēnām iesāku remontu, jo biju pārliecināta, ka pēc gada sākšu dzīvokli izmaksāt, lai iegūtu to īpašumā. Katru mēnesi maksāju summu, kāda bija paredzēta īres līgumā.

“Iebāza naudu makā un aizgāja...”

Tieši pēc gada, 2016. gada 15. septembrī, pie manis ieradās Vjačeslavs G. ar sagatavotu dzīvokļa pirkšanas–pārdošanas līgumu, kurā bija maksājumu grafiks. Viņš pieprasīja, lai iemaksai paredzētos 2000 eiro es samaksātu nekavējoties skaidrā naudā. Tā arī izdarīju. Saimnieks naudu paņēma un ielika makā.

Parakstot līgumu, pamanīju, ka ne uz pirmā, ne otrā līguma eksemplāra nav Vjačeslava G. uzņēmuma zīmoga, kurš bija uz visiem viņa dokumentiem. Zīmoga saimniekam nebija līdzi, tādēļ viņš paņēma abus līguma eksemplārus un apsolīja pēc apzīmogošanas nekavējoties manu eksemplāru atvest.

Taču, kā jūs jau nojaušat, līguma eksemplāru viņš man neatveda un uz zvaniem vairs neatbildēja.

Pēc tam iestājās visai murgains laiks – uz dzīvokli sāka nākt nepazīstami cilvēki un pieprasīt, lai to atbrīvoju, jo viņi, pēc īpašuma iegādes izsolē, esot jaunie īpašnieki; citi nāca ar stāstu, ka Vjačeslavs G. viņus sūtījis apskatīt dzīvokli pirms īres līguma slēgšanas. Visbeidzot kārtējie “apmeklētāji” nogrieza elektriskos vadus pie pašiem griestiem, lai es dzīvoklī paliktu bez gaismas.

Īstie dzīvokļa saimnieki izmisumā

2016. gada oktobra beigās atnāca divas sievietes, atstāja savus tālruņu numurus un iedeva man vēstuli ar šādu saturu:

“Cienījamā iedzīvotāja!

Šis dzīvoklis nebūs jūsu. Likuma priekšā Vjačeslavs G. ir krāpnieks un zaglis. Viņš ir nekustamo īpašumu “melnais mākleris”. Viņš šo dzīvokli it kā nopirka no mums, kaut arī neesam saņēmušas par to ne centa. Īstenās dzīvokļa īpašnieces joprojām esam mēs – Alla un Antoņina B. Pret pilsoni G. ir ierosināta krimināllieta, kas ilgst jau astoņus gadus, taču mēs ceram, ka tiesa tomēr notiks. Jums šis dzīvoklis ir jāatbrīvo 30 dienu laikā, jo tajā dzīvos īpašniece Antoņina B.”

Vēstulei bija pievienota zemesgrāmatas apliecības kopija (tikai cita, ne tā, ko man uzrādīja Vjačeslavs G., parakstot īres līgumu). Apliecība nepārprotami apstiprināja, ka dzīvoklis ir Antoņinas B. īpašums, turklāt sieviete minēto īpašumu ir deklarējusi kā savu dzīvesvietu.

Dzīvokli “pārdeva” dīvainas injekcijas iespaidā

Es ne tikai sazvanījos, bet arī viesojos pie Antoņinas viņas dzīvesvietā Kurzemes prospektā 6, kur abas kopā izskatījām visus ar dzīvokli saistītos dokumentus, kas kundzei bija sakrāti kopš 2005. gada.

Izrādās, ka kopš 1970. gada Antoņina ar meitu Allu dzīvoja Kurzemes prospektā 6. Nelaimīgā kārtā meita ir invalīde uz šizofrēnijas fona. 2005. gadā Antoņina saņēma mantojumu no sava radinieka A. Gašina – dzīvokli Škodas ielā. Nevēlēdamās sagādāt meitai satraukumus, Antoņina mantojumu pieņēma, bet uz jauno dzīvesvietu nepārvācās, palika savā dzīvoklī.

2008. gadā pie mātes un meitas pirmo reizi ieradās mums zināmais Vjačeslavs G., tikai toreiz teica, ka esot sociālais darbinieks. Kopā ar psiholoģiskās palīdzības dienesta ārstu M. viņš bija ieradies, lai it kā apskatītu slimnieci Allu. Antoņina sāka aizdomāties un izteica šaubas par vizīti, tā kā nekādu ārstu palīdzību negaidīja. Vjačeslavs steidzās sievieti mierināt, paziņojot, ka šai ģimenei esot norīkots no sociālās palīdzības dienesta un turpmāk regulāri ieradīšoties sniegt palīdzību. Uz šādu paziņojumu Antoņina sāka aktīvi protestēt, tādēļ ārsts M. viņai izdarīja nomierinošu injekciju, pēc kuras sieviete vairs nejuta savas kājas un runa kļuva gauži neskaidra. Šādā stāvoklī viņu aizveda pie notāra un piespieda parakstīt jau sagatavotu dzīvokļa Škodas ielā pirkšanas–pārdošanas līgumu. Pēc tam Antoņinu nogādāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pēc dažām dienām slimnīcā atkal ieradās Vjačeslavs G. ar jau sagatavotu dzīvokļa Kurzemes prospektā pirkšanas–pārdošanas līgumu. Piespiest Antoņinu parakstīt arī šo līgumu krāpniekiem neprasīja daudz pūļu, jo sieviete atradās ļoti spēcīgu psihotropo zāļu iespaidā.

2008. gadā pēc izrakstīšanās no slimnīcas Antoņina par notikušo uzrakstīja iesniegumu policijā, kura nekavējoties par krāpniecības faktu ierosināja krimināllietu kā pret Vjačeslavu G., tā arī pret ārstu M. Lieta vēl joprojām nav izbeigta, kaut arī noziedzīgais nodarījums ir skaidrs – Vjačeslavs G. ir “iegādājies” dzīvokli Kurzemes prospektā par 4800 latiem, bet Škodas ielā – par 6000 latiem, taču īpašniecēm nav samaksājis ne centa pat no šīs niecīgas atlīdzības. Vienīgi pirkšanas–pārdošanas līgumos ir noteikts – ja G. pārkāpj maksāšanas grafiku, īpašums tiek atdots iepriekšējam saimniekam.

Cietušajiem laiks apvienoties!

Kamēr Antoņina atradās slimnīcā, Vjačeslavs G., lieki laiku netērējot, pamanījās dzīvoklim Škodas ielā nomainīt atslēgu, izvest visas mēbeles un ar sludinājuma palīdzību izīrēt. Vēl vairāk, viņš piedāvāja dzīvokli iegādāties, izmantojot izpirkuma līgumu. Šo gadu laikā šajā adresē tika apkrāpti daudzi, bet kurš pateiks, cik tādu dzīvokļu Vjačeslavam ir visā Rīgā?

Kad 2015. gadā uz “izmestā āķa” uzķēros es, nekavējoties uzrakstīju policijai iesniegumu. Pret manu pāridarītāju tika ierosināta krimināllieta par krāpniecību. Es vienkārši vēlos atgūt 2000 eiro, kurus šis cilvēks man nozaga, bet tagad saprotu, ka lietas izmeklēšana var vilkties gadiem ilgi, jo G. kunga mīļākais teiciens ir: “Visus izmeklētājus un advokātus es varu sasēdināt vienā grozā un nopirkt!”

Neticami, bet tā ir – tik daudzus gadus viens cilvēks apmāna citus, ar krāpnieciskām metodēm sagrābj dzīvokļus, maldina tiesībsargājošās iestādes un valsts struktūras, sniedz viltus liecības, nodarbojas ar izspiešanu un dzīvo mierīgi.

Piebildīšu, ka 2017. gada 9. janvārī notika traģēdija – Antoņina B. nomira, jo viņas sirds šo spriedzi neizturēja. Tagad ir palikusi mantiniece – invalīde, kurai savas tiesības aizstāvēt būs vēl sarežģītāk.

Vēlos aicināt visus Rīgas iedzīvotājus, kuri cietuši no aprakstītā krāpnieka Vjačeslava G. darbības, doties uz policiju un rakstīt iesniegumu par nodarīto, aizstāvēt savas tiesības, neskatoties ne uz kādiem draudiem. Galu galā, Vjačeslavs G. ir tikai krāpnieks, kurš pats arī no daudz kā baidās.