Monopolista jaunumi

Latvijā gaidāma jauna pret tautu vērsta reforma: sākot ar nākamā gada 1. janvāri, daudzi iedzīvotāji sāks vairāk maksāt par gāzes lietošanu. Jaunajos maksājumos gadā var nākties zaudēt vairāk nekā 20 eiro

Septembra beigās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) apstiprināja jauno gāzes patēriņa tarifu. No 2019. gada 1. janvāra visi Latvijas iedzīvotāji, kuri izmanto dabasgāzi, maksās par tās pārvades sadales un uzglabāšanas pakalpojumu operatoram Gaso, savā blogā raksta ekonomists Dmitrijs Smirnovs.

Kas ir Gaso?

Akciju sabiedrība Gaso dibināta 2017. gadā, to nodalot no Latvijas Gāzes tirgus liberalizācijas ietvaros. Gaso ir vienīgais dabasgāzes sadales sistēmas operators Latvijā, kas nodrošina dabasgāzes piegādi no pārvades sistēmas līdz gala patērētājiem, veic sadales infrastruktūras attīstību, dabasgāzes pieslēgumu izbūvi, sistēmas ekspluatācijas un dabasgāzes uzskaiti, kā arī nodrošina avārijas dienesta darbību. Darbības licence uzņēmumam izsniegta uz 20 gadiem un darbosies līdz 2037. gada 6. decembrim. Tātad, ja reiz ir parādījies jauns operators, ir pienācis laiks pārskatīt tarifus.

Jaunais tarifs sastāvēs no divām daļām – fiksētās un mainīgās. Patiesībā šī pati shēma ir izmantota elektroenerģijas patēriņa apmaksai. Fiksētā maksājuma daļa būs nemainīga, un tā būs jāmaksā neatkarīgi no patēriņa – pat tad, ja gāzes patēriņš dzīvoklī būs vienlīdzīgs nullei.

Mēnesī par 1,77 eiro vairāk

Fiksētais tarifs būs atkarīgs no maksimālās pieslēguma jaudas. Par standarta pieslēgumu mājsaimniecībām, kas nepārsniedz 6 kubikmetrus stundā, fiksētā pieslēguma maksa būs 1,77 eiro (bez PVN) mēnesī. Par jaudu no 6 līdz 10 kubikmetriem stundā – 6,63 eiro (bez PVN) mēnesī; no 10 līdz 16 kubikmetriem stundā – 10,6 eiro (bez PVN) mēnesī, savukārt no 16 līdz 25 kubikmetriem stundā – 16,17 eiro (bez PVN) mēnesī, no 25 līdz 40 kubikmetriem stundā – 24,02 eiro (bez PVN) mēnesī un no 40 līdz 65 kubikmetriem stundā – 39,76 eiro (bez PVN) mēnesī. Lauksaimniecības uzņēmumu patēriņam plānots noteikt maksājumus atbilstoši sezonai.

Latvijā aptuveni 99% visu mājsaimniecību ietilpst grupā ar maksimālo pieslēguma jaudu līdz 6 kubikmetriem stundā, tātad tām visām fiksētais maksājums būs 1,77 eiro mēnesī.

Ekonomēt varēs tikai izšķērdīgie

Tarifa mainīgā daļa būs atkarīga no reālā mājsaimniecības patēriņa. Kā skaidro SPRK, veidojot jauno tarifu, tā mainīgā daļa ir samazināta, taču reālu ekonomiju, kad mainīgās daļas atlaide kompensē fiksēto maksu, lietotājs var sajust tikai pie liela gāzes patēriņa.

Uzņēmuma Gaso mājaslapā (https://www.gaso.lv/tarifu-projekta-kalkulators) ir atrodams kalkulators, ar kura palīdzību katrs gāzes lietotājs var izskaitļot, kādas izmaiņas viņu sagaida pēc jauno tarifu spēkā stāšanās.

Izskatīsim visvienkāršākos piemērus.

Ja mājsaimniecības gāzes patēriņš mēnesī ir tuvs nullei, nāksies samaksāt tikai pieslēguma fiksēto daļu – 1,77 eiro mēnesī bez PVN. Ja mājsaimniecības vidējais patēriņš mēnesī ir 12 kubikmetri jeb 150 kubikmetri gadā, tad izmaksas pieaugs par 50 centiem mēnesī. Taču, ja mājsaimniecība gāzes patēriņu nežēlo un mēnesī notērē 25–30 m3 jeb 300 kubikmetrus gadā, tad, jaunajiem tarifiem stājoties spēkā, šie lietotāji sajutīs ekonomiju 1,55 eiro apmērā.

Jāatzīmē, ka lielākais vairākums mājsaimniecību tādu gāzes daudzumu gadā neizlieto, tādēļ viņu ikmēneša maksa vidēji pieaugs par 1,35 eiro, bez PVN. Secinājums ir vienkāršs – ekonomēt uz gāzes tērēšanu vairs nav nozīmes – ja izdosies ieekonomēt patērējot, jaunais tarifs uzliks par pienākumu veikt jaunu maksājumu.

Viss – lietotāju labumam?

Valdības skaidrojums šādai tarifu paaugstināšanai neizceļas ar oriģinalitāti, ir parasts un standartizēts. Tarifu paaugstināšana nekad nekalpo citam mērķim kā „lietotāju labumam – taisnīgu maksājumu kārtības iedibināšanai”. Izrādās, ka Latvijā ir arī tādas mājsaimniecības, kas gāzes padevei pieslēgtas, taču atļaujas to vispār neizmantot! Šādi nemaksātāji atrasti 20 tūkstoši, kuru vietā par infrastruktūras uzturēšanu patlaban maksā citi lietotāji. Jaunie tarifi iedibinās taisnību – maksāt būs jāsāk visiem bez izņēmuma. Izmantot gāzi vai ne – ir paša lietotāja problēma.

Galu galā, ja kāds no 20 000 klientu, kas pieslēgti gāzes tīkliem, bet pakalpojumu nelieto, iebildīs, ka maksā par neko, valdības pārstāvji ieteic apsvērt standarta risinājumu: varbūt vienkāršāk ir vispār atslēgt gāzes padevi mājsaimniecībai? Varas pārstāvji ir aizmirsuši piebildi, ka arī šis risinājums nav bez maksas – mājsaimniecības atslēgšana no gāzes tīkliem maksā 13 eiro.

Pārlika uz tautas pleciem

Uzņēmuma Gaso valdes priekšsēdētāja Ilze Pētersone-Godmane žēlojas par gāzes saimniecības slikto stāvokli. Izrādās, ka beidzamajos 10 gados Latvijā gāzes patēriņš samazinājies par aptuveni 30%. Taisnības labad jāatzīmē, ka tas arī tika prognozēts, tikai toreiz, pirms desmit gadiem, absurdi likās apgalvojumi, ka gāzi no tirgus spiedīs ārā alternatīvi risinājumi – cilvēki sāks rūpēties par vidi un kā kurināmo lietos šķeldu, granulas, saules un vēja enerģiju. Tas arī ir noticis, taču ko darīt milzīgajam gāzes monopolam? Gāzes sadales tīklus projektēja un cēla padomju gados, kad pat līdz daudziem kolhozu ciematiem bija pievilktas dabasgāzes caurules. Saimniecība ir jāuztur kārtībā, taču tam meklēt resursus ir paša uzņēmuma ziņā, piemēram, optimizējot darbību. Visus sarežģījumus uzkraut pakalpojuma lietotājiem, izmantojot savu monopolista stāvokli, neatbilst labas uzņēmējdarbības principiem.

Izrādās, ka enerģētikas nozarē gāzes nozīmei tiek paredzētas negatīvas tendences: gāzes ietekme kopējā energoresursu patēriņā samazināsies. 2016. gadā gāzes īpatsvars bija 25,4%, bet tajā pašā laikā malkas patēriņš palielinājās līdz 30%. Šīs statistikas pamatojums ir daudzu pašvaldību atsacīšanās no gāzes izmantošanas siltumapgādes nodrošināšanai gan ekoloģijas, gan cenas dēļ.

Der atcerēties arī par uzņēmumiem – labs piemērs, kaut arī bankrotējis, ir Liepājas metalurgs. Savulaik valsts metalurģijas gigants atsacījās no gāzes domnu kurināšanai un ekonomijas nolūkos izvēlējas elektrību, kas attaisnojās līdz dienai, kad Latvijā elektroenerģijas patēriņam apstiprināja OIK (obligāto iepirkuma komponenti).

Galvenais, ka valdība ir apmierināta

Nevar noliegt, ka Latvijā gāze nav lēts energoresurss, taču, pilnīgi pretēji ekonomikas likumiem par pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbību, valdība neiespringst un izvēlas vieglāko – palielina tarifus vēl atlikušajiem lietotājiem.

Par kādu liberalizāciju varam runāt, ja tarifi tikai aug? Ekonomisti, kas strādā valdības uzdevumā, paskaidro, ka tarifu pieaugums kopējā patēriņa grozā ir tik nebūtisks, ka uz kopējām patēriņa tendencēm iespaidu neatstāšot. Ja tā padomā – nav dienas, kad kādā no medijiem nedzirdētu, kā valstī aug algas un pensijas. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem nebūs problēmu apmaksāt ikvienu tarifa paaugstinājumu.