Samazinām apkures rēķinus!

Ar auksta laika iestāšanos iedzīvotāji rēķinus par apkuri allaž gaida ar bažām. Mūžīgais jautājums – vai ir iespēja samazināt maksu par siltumu bez lieliem kapitālieguldījumiem mājā? Šādu jautājumu uzdevām mūsu izvēlētajiem ekspertiem – RTU Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta direktoram Egīlam Dzelzītim un AS Rīgas siltums valdes loceklim Uģim Osim.

■ Kā pareizi vēdināt dzīvokli?

■ Vai pakešu logi palīdz vai kaitē?

■ Kāpēc jauni radiatori nesilda?

■ Vai pietiek ar jumta siltināšanu?

■ Cik lielu ekonomiju dod alokatori?

Renovācija nav biznesa projekts

Rīgas Tehniskās universitātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta direktors Egīls Dzelzītis atgādina, ka Latvijas dzīvojamais fonds noveco. Ir zināms, ka vidēji vienas sērijveida daudzdzīvokļu mājas mūžs paredzēts 150 kalpošanas gadiem.

– Masveida sērijveida māju būvniecība mūsu valstī sākās pagājušā gadsimta 60. gados. Bez sarežģītas matemātikas redzams, ka vairāk nekā trešo daļu no paredzētā kalpošanas resursa liela daļa māju jau ir izlietojušas. Dzīvokļu īpašniekiem, kuri nu ir arī visas mājas īpašnieki, pienācis laiks mainīt iekšējās komunikācijas. Piemēram, siltumapgādes sistēmu vajadzētu atjaunot katrus 40 gadus, ventilācijas sistēmu – reizi 20 gados. Tas būtu labi un pareizi, bet diemžēl kopš piespiedu privatizācijas, kas sākās pagājušā gadsimta 90. gados, lielākais vairums iedzīvotāju vēl nav pārorientējušies uz kopīpašnieka domāšanu. Viņiem joprojām šķiet, ka ieradīsies namu pārvaldes strādnieki un veiks remontu. Žēl, ka tā, jo tā ir utopija: māju apsaimniekošanu veic šajā nozarē specializējušies uzņēmumi, apsaimniekošana ir tāda pati uzņēmējdarbība kā, piemēram, maizes cepšana, un neviens neko par velti nedarīs. Cilvēki negrib pieņemt domu, ka rūpes par dzīvojamo fondu ir viņu pienākums, – pārdomās dalās Egīls Dzelzītis.

Uzņēmumā Rīgas siltums skaidro, ka daudzdzīvokļu māja siltumu izšķiež dažādi: piemēram, caur nesiltinātu jumtu un bēniņiem gaisā aiziet 15%, caur šķirbām logos – līdz 37%, caur sienām māja zaudē 35%, mazāk, bet tomēr pietiekami daudz siltuma pazūd arī uz leju – ja mājai nav siltināts pagrabs un pamati, vidēji zūd līdz 13% siltumenerģijas.

Tas pierāda, ka ikviena māja var ietaupīt siltumu, tādā veidā samazinot rēķinus par apkuri. Ieteicamākais risinājums, kas dod jūtamu efektivitāti, ir logu nomaiņa, tad vajadzētu sekot bēniņu vai jumta siltināšanai, turklāt šiem darbiem nav vajadzīgi milzīgi kapitālieguldījumi.

Nākamie darbi varētu būt sienu siltināšana un inženierkomunikāciju nomaiņa.

Šķiet, ka dzīvokļu īpašniekiem ir dota iespēja iesaistīties dažādās programmās, kas atbalsta renovāciju, arī bankas ir gatavas kreditēt šādus projektus, tomēr māju renovācija nekādi nekļūst par masveida kustību.

Iemesli ir dažādi: daļai īpašnieku neko mainīt nevajag, jo viss tāpat ir labi; daļai – izdevumi nav pa kabatai, bet vēl viena daļa iedzīvotāju renovēšanas procesā nesaskata jēgu. Vairāki eksperti jau ir atzīmējuši, ka, piemēram, zemie apkures tarifi Rīgā nekalpo par stimulu iedzīvotājiem saņemties un sākt sava īpašuma sakārtošanu. Tā tiešām ir taisnība – rīdzinieki par centralizēto siltumu maksā ievērojami mazāk nekā vidēji iedzīvotāji Latvijā. Vēl viens iemesls ir izpratnes trūkums, jo renovācijā ieguldītie prāvie līdzekļi nedod tūlītēju atdevi.

– Kļūda ir domāt, ka energoefektivitātes paaugstināšana ir pielīdzināma parastam biznesa projektam. Nav pareizi uzskatīt, ka renovācija dzīvokļu īpašniekiem tūlīt dos kaut kādu peļņu, kaut arī siltuma patēriņa samazinājums var sasniegt pat 50%. Peļņas nebūs, bet maksas pieauguma arī ne, jo par ietaupīto naudu par siltuma patēriņu cilvēki varēs norēķināties ar banku par saņemto aizdevumu darbu veikšanai.

– Reālu ekonomisku ieguvumu iedzīvotāji sajutīs ne ātrāk kā pēc 10 gadiem, jo patiesībā renovācija ir vērsta uz dzīvojamā fonda saglabāšanu un mājokļa komforta uzlabošanu. Taču, kā jau es minēju, ne visi dzīvokļu īpašnieki ir spējīgi savā starpā vienoties un pieņemt atbildīgus lēmumus par savas mājas kopīpašuma daļu saglabāšanu, – uzsver Egīls Dzelzītis.

Ja nu reiz renovācija nav ne lētākais, ne ātrākais veids, tad iedzīvotājiem vajadzētu lemt par atsevišķiem pasākumiem, kā samazināt apkures rēķinus.

Jumts salīdzinoši ir dārgs

Pēc Egīla Dzelzīša novērotā, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji pie jumta remonta ķeras tikai tad, kad dzīvot kļūst apgrūtinoši, jo tas tek.

– Uzskatu, ka vislielāko un ātrāko atdevi mājai nedod daļēja renovācija, piemēram, tikai vienas konstrukcijas – jumta – nosiltināšana. Par to spriežu pēc personīgās pieredzes, kas gūta, darbojoties Ogres daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes komisijā, kur esmu tās priekšsēdētājs. Renovācija pa daļām nevar dot tādu efektu kā visas mājas renovācija, turklāt tādi darbi var izmaksāt pat dārgāk, – skaidro Egīls Dzelzītis.

Slimās mājas sindroms

Beidzamajā laikā vērojamas dažādas, pat aplamas darbības: dzīvokļu un māju īpašnieki reizēm siltuma taupīšanai izmanto paņēmienus un līdzekļus, kas noved pie gluži pretēja efekta un sagādā lielas nepatikšanas.

– Visi atminamies laiku, kad daudzdzīvokļu māju logu rāmji bija no koka. Pēc projektētāju aprēķiniem, šīs konstrukcijas nodrošināja gaisa pieplūdi līdz 4%. Tiklīdz Latvijā parādījās stikla pakešu logi, tie zibenīgi aizstāja morāli novecojušos koka logus. Viss jau būtu labi, novitātes ir atbalstāmas, tikai dzīvokļos tika izjaukta dabiskā ventilācija. Tvaiks vairs neaizplūda, bet krājās dzīvoklī, paaugstinot gaisa mitruma līmeni. Savukārt mitrums un siltums veido ideālus apstākļus vienai no agresīvām sēnēm – pelējumam. Tagad speciālisti šo situāciju sauc par slimās mājas sindromu, – stāstījumu turpina RTU speciālists.

Jāpiebilst, ka arī mūsu lasītāji ne reizi vien ir rakstījuši nesapratnes pilnas vēstules par pelējuma sēnes parādīšanos savās mājās dažus gadus pēc dzīvokļa izremontēšanas.

– Diemžēl Latvijā nav daudz iedzīvotāju, kuriem ir skaidrība par vienkāršiem fizikāliem procesiem – pa kādiem kanāliem pēc logu nomaiņas pieplūdīs svaigais gaiss no ārpuses un aizplūdīs no iekštelpas? Ja, nomainot logus uz stikla pakešu logiem, uzreiz netiks paredzēts, kā risināt ventilācijas jautājumu, tad sanāks, ka ekonomijas vārdā mājoklim tiks nodarīts tikai ļaunums, – pārliecināts ir eksperts.

Efektīvākais vēdināšanas paņēmiens

Latvijā ziemas nav bargas, tādēļ ieraudzīt mājas, kur logi atvērti tā sauktajai ziemas vēdināšanai nav nekāds pārsteigums.

– Ja logs, kaut arī nelielā šķirbiņā, ir atvērts nepārtraukti, tad aukstais āra gaiss ne tikai izspiež silto gaisu no telpas, bet atdzesē arī telpās esošās lietas. Mēs neesam veikuši mērījumus, cik lieli ir kopējie siltuma zudumi, ja ir šāds vēdināšanas veids, bet siltuma zudumi ir noteikti, tādēļ es cilvēkiem iesaku atšķirīgu vēdināšanas paņēmienu. Svaigs gaiss ir nepieciešams, tādēļ labāk ir atvērt logu pilnībā uz 10 minūtēm. Tik īsā laika sprīdī priekšmeti telpā neatdzisīs, tādēļ pēc loga aizvēršanas telpas gaiss ļoti ātri uzsils. Tādā veidā iedzīvotāji atbrīvosies no telpā uzkrājušās ogļskābās gāzes, lieki nemaksājot par siltuma zudumu, – padomu dod eksperts.

Vecā radiatora nomaiņa pret jaunu

Savulaik Latviju bija pārņēmis radiatoru maiņas bums, kad katrs sevi cienošs dzīvokļa īpašnieks centās vecos čuguna radiatorus nomainīt pret jauniem un moderniem. Mājokļos tik tiešām kļuva siltāk, bet – tikai uz laiku. Kādēļ tā?

– Lai to izskaidrotu, ir jāzina sērijveida māju siltuma sadalījums siltumapgādes sistēmā. Pēc projektētāju ieceres, karstais ūdens no siltummezgla uzreiz ceļas uz augšu un pēc tam lēnām pārvietojas uz leju. Tas nozīmē, ka augšējā stāva dzīvokļi saņem visvairāk siltuma, tādēļ tur tika montēti vismazākie radiatori. To izmērs katrā stāvā uz leju palielinās, un vislielākais radiators bija pirmā stāva dzīvoklī, – stāsta AS Rīgas siltums valdes loceklis un Rīgas Tehniskās universitātes Siltuma inženierijas un tehnoloģijas katedras doktors Uģis Osis

Kad dzīvokļa īpašnieks nolemj padomju laikā iebūvēto radiatoru nomainīt pret jaunu un dara to bez projekta, tiek izjaukta vienotā mājas siltumapgādes sistēma un kaimiņiem, kas dzīvo vienu stāvu zemāk, kļūst vēsāk. Kaimiņš dodas uz veikalu un iegādājas vēl jaudīgāku radiatoru, jo vēlas sasildīties. Rezultātā puse mājas nomaina radiatorus uz jauniem, bet salst visi.

– Šādas situācijas mēs uzņēmumā Rīgas siltums sastopam praksē. Iedzīvotāji sūdzas par nepietiekamu no siltummezgla padotā siltumnesēja temperatūru, bet noklusē faktu par nomainītiem radiatoriem. Tikai uz vietas uzņēmuma darbinieki fiksē pārveidotās siltumsistēmas, – skaidro Uģis Osis. Pēc viņa ieteikuma, lai pēc paveiktiem remontdarbiem nebūtu jāattopas ar atziņu, ka darbs padarīts velti un nauda izmesta vējā, jāievēro daži ieteikumi:

– Pirmkārt, jāizvēlas radiatori, kas aprīkoti ar termoregulatoru un termostatu. Kolīdz telpā būs sasniegta vajadzīgā temperatūra, termostats neietekmēs karstā ūdens padevi zemākajiem stāviem. Otrkārt, pirms darbu sākšanas pasūtīt sertificētam projektētājam pārbūves projektu un to saskaņot ar mājas apsaimniekotāju. Speciālists ieteiks piemērotākās ierīces, kas neietekmēs mājas kopējo siltumapgādes sistēmu. Šāds pakalpojums varētu maksāt aptuveni 30 eiro.

Treškārt, ja vecais čuguna radiators silda, tad kādēļ to mainīt? Pilnīgi pietiek, ja to aprīko ar termostatu.

Izdevies eksperiments

No 1997. līdz 1998. gadam siltumenerģijas ražotāji patērētājiem Latvijā rēķinus izrakstīja, ņemot vērā tikai māju apsildāmo platību. Savukārt 20. un 21. gadsimta mijā visās 8000 daudzdzīvokļu mājās Rīgā jau bija uzstādīti siltumpatēriņa skaitītāji.

– Iedzīvotāji tagad maksā tikai par reāli patērēto siltumu. Tādā veidā ir panākts zināms sociālais izlīgums starp siltumapgādes uzņēmumu un iedzīvotājiem. Nu jau 10–15 gadus mēs nedzirdam iedzīvotāju pārmetumus par pārmaksu, – stāsta Uģis Osis.

Tomēr arī šī pieeja, lai aprēķinātu siltumpatēriņu, nenodrošina absolūtu taisnīgumu. Nav izslēgta situācija, kad vienas mājas divu identisku dzīvokļu īpašnieki maksā vienādu summu, bet patērē dažādu siltuma daudzumu.

– Vienam dzīvoklī ir +24, bet otram – +16–+18 grādi. Ņemot vērā dzīvokļa platību un āra gaisa temperatūru, kas abiem ir vienādas, arī samaksa ir vienāda, taču ir acīmredzams, ka pirmais iedzīvotājs patērē lielāku siltumenerģijas daudzumu nekā otrais. Par to, kā novērst šo netaisnību, domājam jau vairākus gadus, – stāsta eksperts.

Viens no risinājumiem, ko aprobējis pilsētas siltuma ražotājs, ir alokatoru – siltummaksas sadalītāju – uzstādīšana. Uģis Osis parāda nelielu aparātiņu, kurš nav lielāks par divām sērkociņu kārbiņām. Alokators ir uzstādīts uz radiatora telpā un ļauj sadalīt siltumenerģijas patēriņu, turklāt katrs iedzīvotājs pats drīkst izvēlēties, kāda temperatūra viņam šķiet komfortablāka – 16, 18, 20 vai 25 grādi. Regulējot temperatūru radiatorā, cilvēks maksās vairāk vai mazāk.

Alokatorus var uzstādīt uz katra radiatora – kā dzīvoklī, tā koplietošanas telpās. Mēneša laikā aparāts fiksē patērēto siltumenerģiju un pārvērš iegūtos datus mērvienībās, kuras nepieciešamas rēķina izrakstīšanai. Katram radiatoram ir jābūt aprīkotam arī ar termoregulatoru un termostatu, lai dzīvokļa īpašniekam būtu iespēja pašam regulēt temperatūru pēc vēlēšanās.

Eksperimentālā projekta ieviešanu pirms vairākiem gadiem Rīgas siltums sāka kopā ar uzņēmumu Rīgas pilsētbūvnieks sociālajās mājās Ulbrokas un Dzelzavas ielu stūrī.

– Mēs izvēlējāmies māju Ulbrokas ielā 13 k-5 un uz radiatoriem uzstādījām 504 alokatorus, bet uz apkures kontūra – skaitītājus. Mājā ir 168 dzīvokļi, – stāsta Uģis Osis.

– Pirmā apkures sezona parādīja teicamu ekonomiju. Vērtējiet paši – 2013./2014. gadā vidējais siltumpatēriņš konkrētajā mājā bija 589 MW/h, bet 2014./2015. gadā – 473 MW/h. Salīdzinājumā ar analoģiskām mājām Ulbrokas ielā 13 k-1 un k-3, kas tāpat nodotas ekspluatācijā 2011. gadā, eksperimentā iesaistītās mājas iedzīvotāji par patērēto siltumu samaksāja par 20% mazāk. Pēc Rīgas siltuma datiem, arī nākamajās trīs sezonās enerģijas patēriņa rādītāji saglabājās tādi pat, t.i. – zemāki

– Vai arī citu māju iedzīvotājiem ir iespēja ieviest šādu sistēmu?

– Protams. Lai ieviestu šādu sistēmu, dzīvokļu īpašniekiem jāpieņem atbilstošs lēmums un jāvēršas uzņēmumā Rīgas siltums. Mēs apsekosim māju un aprēķināsim, cik tās iedzīvotājiem varētu izmaksāt alokatoru ieviešana. Jāatceras, ka sistēma nevainojami darbosies tikai tad, ja alokatori būs uzstādīti uz visiem radiatoriem.

– Vai var gadīties, ka aparatūras iegāde, uzstādīšana un apkalpošana izmaksās tik dārgi, ka ekonomijas nebūs?

– Neesmu ne pārdevējs, ne inženieris, – smaida Uģis Osis. – Nevaru apsolīt, ka katrai mājai ekonomija būs 20%, kā tas izdevās eksperimentālajā mājā Ulbrokas ielā. Taču par ikvienu darbu var norēķināties pēc izveidota grafika. Varu tikai pateikt, ka ik gadu ar lēmumu par alokatoru uzstādīšanu pie mums vēršas aptuveni 50 mājas.

Pēc mūsu sarunas biedra domām, labu ideju īstenošanu visbiežāk izjauc kaimiņu vienaldzība, jo lēmuma pieņemšanai par alokatoru uzstādīšanu ir nepieciešams vairākuma balsojums.